Kā uzlabot sev omu?
Ja, protams, ir tāda nepieciešamība. Kā reiz vakar ar kolēģēm spriedām, ka psihologa profesija pazemina dzīvesprieku, ja tu pats neko nedari, lai smeltos pēc prieka rezervēm, tad ātri vien, kārtīgi strādājot, vari atrasties uz slimības gultas. Lai arī tie, kas apmeklē/neapmeklē psihologu, bieži vien domā, ka viņš jau neko nedara, tad tā gluži nav. Viņš dara diezgan daudz. vienā sesijā vien viņš jau ir pārlapojis vairākus desmitus teorētisko aspektu, plus vēl viņš ir dzirdējis to, ko stāsta pretimsēdošais un to caurlaidis caur savu emociju prizmu un vēl un vēl. visu jau nedrīkstu nemaz atklāt, jo tas nav vajadzīgi, būtisks ir rezultāts. Bieži vien šī caurlaišana pazemina dzīves tonusu, to var saukt arī par emocionālo izdegšanu. Tāpēc jo būtiski katram speciālistam ir rūpēties par savu profesionālo higiēnu (ne to, kur zobus tīra, bet tos noteikti arī vajag tīrīt).
Ja runā par izmaiņām, tad šo 8ņu gadu laikā, kopš esmu saistīta ar psiholoģiju, varu teikt, ka runāju salīdzinoši lēni un nosvērti. Skolā mani sauca par sangviniķi, bet tagad droši mani varētu ieranžēt pie melanholiķiem. Jebkura profesija tāpat kā slimība ienes personībā korekcijas un izmaiņas. Ārsti vairs nevienu nepārsteidz ar savu ironiju un sarkasmu. Psihiatrus vispār uzskata par jocīgajiem. Grāmatvedes var atpazīt pa gabalu. Un pedagogi jau atkal pavisam cits stāsts.
Man būtiski ir skatīties labas filmas. It sevišķi tādas, kuras iedvesmo, kurā ir humors un reizēm arī, kurās ir ass sižets, jo kaut kā jau tās savas dusmas ir jāsublimē. Reizēm mans vīrs par tām pēdējām mēdz jokot - o, atkal filma tavā stiliņā. Bet ziniet, patiešām pēc filmas esi kā labi paēdis, savu devu atreaģējis un vari smaidīga tīrīt māju. Jā, šis arī ir viens no veidiem, kā uzlabot omu. Izmest no skapja drēbes un sadalīt tās reizinātājos.
Nevienam par sliktu nav nācis satikšanās ar citiem cilvēkiem. Tā galvenokārt ir pieredzes apmaiņa. Es zinu, zinu, cik visi ir laimīgi un to laimi demonstrē fotogrāfijās un intervijās, apraksta savos tvītos, blogos un uz mājas sienām (Sak - Žeņa, es tevi mīlu), taču, kad sāc runāt ar citiem un saproti, ka visiem ir līdzīgi kā tev, ka viņi arī dusmojas, viņi apvainojas, viņiem sāp, viņi pārkāpj noteikumus, tad pamazām spēj akceptēt savas izjūtas un pieņemt savu dzīvi un tik daudz vairs nav jārāda, cik esmu labs. Jāatzīst, ka reti pasakas sižets realizējas dzīvē. Un patiešām nav viena labā un daudz slikto vai otrādāk.
Mežs un lauki. Es šo nedēļas nogali pavadīšu laukos. Un esmu priecīga, ka man ir lauki, kur aizbraukt un kur izjust to patieso tumsu, patieso klusumu, patieso mieru (par to mieru es gan nezinu, iespējams, enmaz tik mierīgi nebūs, jo tur arī ir kāds man tuvs cilvēks, kuram svarīgi rādīt, ka viņš ir nabadziņš). Un vēl lielāks prieks par to, ka nebūs vajadzība meklēt datoru, nebūs vajadzība meklēt veidu, kā aizpildīt vakarus. Es ticu, ka kopā ar savu meitu aizmigsim sniega kupenā.
Lai jums veicas. Patiešām nav slikti būt noteicējam pār savu dzīvi. To es saucu par iekšēju brīvības izjūtu.
Evita
Bilde iedvesmai no http://browndresswithwhitedots.tumblr.com/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru