Zvēri. ne tie, kas dzīvnieki.

Viens liels darbs ir pabeigts. Atliek vien stāties komisijas priekšā, ievilkt elpu un mēģināt profesionāļiem pierādīt, ka tas, ko esi darījis, ir pavisam nopietni. Tas mani sagaida pēc nedēļas. Jeb kā mana kolēģe saka - atliek piedzīvot pusstundu kauna, un diploms kabatā.

Esmu sākusi lasīt kādu grāmatu, ko droši vien katram speciālistam vajadzētu izlasīt. Tajā pat laikā es teiktu, ka ikvienam vecākam to vajadzētu izlasīt. Atklāšu psihologa darba aizkulises. Psihologam vai terapeitam, runājot ar savu klientu, ir ne tikai jādzird, jāredz un jājūt klients, bet arī jājūt sevi un savas reakcijas uz to, ko klients ir teicis. Un jāsaprot, par kuru no viņiem ir šis stāsts, kas izraisa kaut kādu reakciju - vai nu miegainību, vai domāšanu, kas notiks pēc sesijas, vai aizkaitināmību utt. Tāpēc speciālistam ir ļoti labi jāzina sevi, jāzina savas "utis", lai spētu būt objektīvs pret klientu.
Lūk, lasot iepriekš minēto grāmatu, ar mani kaut kas notiek. Es izlasu pāris lapaspušu un man nāk miegs, tik ļoti, ka jāliek grāmata malā un jāļaujas 10 minūšu miegam. Grāmata ir par varmākām, pedofiliem, izvarotājiem un citiem zvēriem, to psiholoģiju. Informācija ir tik prātam netverama, ka aizsargmehānismi strādā spēcīgi, atslēdzot mani no nomoda stāvokļa.
Šajā grāmatā psiholoģijas doktore apraksta šo slimo cilvēku psiholoģiju un domāšanu. Un vistrakākais, ka nav tādu noteiktu pazīmju, kuras pasaka - uzmanies, tev ir darīšana ar pedofilu. Pati autore arī atzīst, ka viņa savu bērnu drošībai pievērš tik lielu uzmanību, ka, no malas skatoties, to varētu nodēvēt arī par paranoju. Un es ticu, ja katru dienu tu tiecies ar cilvēkiem, kuri gadiem ilgi seksuāli izmantojuši bērnus, tad nepārprotami ikdienā ir grūti būt vienaldzīgam pret situācijām, ko nav pamanījuši citi vecāki.

Šie cilvēki psiholoģei atklāj daudz detaļu, jo viņiem nav, ko vairs zaudēt. Pārsteidzoši ir tas, ka ļoti daudz bērnu seksuāli tiek izmantoti pat vecāku klātbūtnē, jo pedofili daudz laika pavada, lai radītu par sevi uzticama cilvēka iespaidu. Viņi savus upurus meklē tajos bērnos, kuriem pieaugušie neticētu, ja viņi ko tādu arī teiktu - nepaklausīgi puikas, nepārliecināti, tādi, kuri aug bez tēviem. (Jā, statistiski biežāk seksuāli tiek izmantoti tieši puikas, bet arī mazās meitenes cieš no seksuālās vardarbības. Un jā, reizēm tas beidzas ar bērna nāvi, jo tiek nāvīgi traumēti) Reizēm pat tad, kad tiek brīnumainā kārtā atklāts nodarītais, vecāki tik ļoti ir iemīlējuši šo, piemēram, skaisto, pieklājīgo, korekto, talantīgo sporta skolotāju/nometnes vadītāju/vietējo mācītāju/ krusttēvu/ draugu, ka viņi, inerces vadīti, iet uz cietumu un mēģina saprast, kāpēc viņš tā tomēr ir darījis ar viņu bērnu. Kāds pedofils psiholoģei teica, ka gribējis vienai no tādām mātēm teikt - paklausieties, es izvaroju jūsu bērnu, jums kaut kas ar galvu nav kārtībā, ja te nākat!

Cietums pedofilus, protams, neizārstē. Cietumā viņi turpina fantazēt par bērniem, pašapmierinot sevi. vienīgi cietums viņus attur kādu laiku no fiziskas vardarbības. Taču praksē ir pierādīts, ka šie cilvēki turpina savas darbības arī pēc tam. Vēl ļaunāk, viņi pat atkal iekārtojas tādos darbos, kur viņiem viegli pieejami bērni. Viņiem tic, viņi prot labi melot. Ja kāds domā, ka viņi nodos sevi ar uztrauktu skatienu, novērsīs acu kontaktu, kad tiks runāts par viņa nodarīto, tad nē, tā nekad nebūs. Viņi ir melojuši gadiem ilgi, viņi zina, kādam cilvēkam mēdz uzticēties, viņi arī zina, kā reaģēt, ja bērns pēkšņi kādam izstāsta (bet izstāsta ļoti maz bērnu).

Viss, ko psiholoģe, ar šīs grāmatas sarakstīšanu, grib - cilvēkiem dot zināšanas. Tas, par ko man sažņaudzas sirds, lasot šo grāmatu, ka bērni tik ļoti uzticas pieaugušajiem. Viņi nedomā, ka ar to otru kaut kas nav kārtībā, viņi domā, par ko viņiem tāds sods. Ko viņi ir nodarījuši, ka tā tiek sodīti?

Mīļie, esiet vērīgi un esiet kritiski. Nestāviet malā vienaldzīgi, ja kaut kas jums šķiet aizdomīgi. Ticiet saviem bērniem.


Šodien absolūti nopietna tēma. Bet tieši tāda ir dzīve. Arī tad, ja tavs 14 gadīgais dēls/meita uzsāk attiecības ar bioloģijas skolotāju, nav norma. Tas, ka mēs izliekamies, ka nekas tāds nenotiek, nenozīmē, ka tā nenotiek.

Rosinot pārdomas,
Evita