pirmdiena, 2012. gada 16. janvāris

personiskie stāsti



Pavisam nesen iedomājos par dažādību. nē, tas laikam nav tas īstais vārds. Es iedomājos par dažādajiem statusiem un izjūtām, par atšķirīgām dzīvēm un tās izjūtu, garšu, smaržu, pīldījumu.
Pastāstīšu tikai divus īsstāstiņus par meitenēm. Puiši, mieru, jūs tur arī esat pieminēti.

Tātad. meitene no laukiem (pilnīgi no jebkuras citas vietas) dzīvo savu ikdienišķo dzīvi, iet skolā, ar grūtībām pabeidz augstskolu un kādā ballītē satiek puisi, kuram ļoti vajag, lai viņu kāds mīl un apbrīno. To meitene var. Viņi apprecas un dzīvo teju vai laimīgi. varbūt arī patiešām laimīgi. Meitene var iepirkties labākajos veikalos, var apmeklēt skaistumsalonus un sevi sakopt, meitene ceļo, jo mīļotais ir to nopelnījis. Meitene var nestrādāt, jo īsti negribas un nevajag, jo visu var atļauties, arī higiēniskās paketes par vīra naudu. Jā, visdrīzāk viņai būs arī viens vai divi bērni. Kā jūs domājat, kā meitene jūtas?

un cits stāsts. Meitene no laukiem dzīvo savu dzīvi, ejot vietējā skolā. Pēc tam mērķtiecīgi to nomaina uz pilsētas skolu, izturot pārbaudījumu. Vēlāk viņa iestājas augstākajā skolā, par spīti vecāku lūgumam iet strādāt un pelnīt naudu, jo tās nav pietiekami. Taču meitene zina, ka izglītība ir labākais, kas ar viņu var notikt. Meitene strādā vienā no lielpilsēta sbāriem naktīs, bet pa dienu mācās. Reizēm viņai ir ļoti, ļoti grūti. Viņa arī satiek puišus, taču viņa zina, ka nekad neveidos ģimeni, kamēr nejutīsies līdzvērtīga. Iespējams, viņai jau ir bijušas nopietnas attiecības un negatīva to pieredze. Tā meitene gadu no gada veido palēnām savu karjeru un atdod sevi tai. Viņai tas patiešām izdodas, viņas sūrais darbs tiek novērtēts. viņa ieņem arvien atbildīgākus un atbildīgākus amatus. Viņa ir atļāvusies nopirkt sev auto, bet savas mājas viņai vēl nav, taču gribētos. Un viņa sapņo aizlidot uz Brazīliju/Taizemi/Portugāli/Jaunzēlandi. Viņa domā, ka noteikti to spēs. Viņa laiku pa laikam iedomājas par to, kāpēc ir viena. Kā jūs domājat, kā šī meitene jūtas?


Ziniet, tik daudz šādu stāstu. Vienam cilvēkam vajag tikai drošības izjūtu, kādam citam vajag izaicinājumus, kādam vajag sajust, ka viņš pats ir atbildīgs par savu dzīvi, kādam nepieciešams ilgtošs balsts, kādam vajag vienatnīguma mirkļus, kādam burziņu, kāds māna citus ar savu statusu un izskatu, bet kāds cits - vienkārši dzīvo nost utt.

Vai tu zini savu personisko stāstu?

Veiksmīgi,
Evita

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...