ceturtdiena, 2012. gada 2. februāris
dakteris aikāsāp.
Par to, ka šobrīd cilvēki dzīvo ātri, runā jau kādu laiku. Arvien mazāk paliek laiks savām nodarbēm, arvien mazāk kāds vispār sev uzdod jautājumu, kas viņu dara priecīgu, kas dara laimīgu, kas ir tas, ko viņš patiešām dzīvē vēlētos darīt.
Cilvēki uzņemas arvien vairāk pienākumu ne tāpēc, ka viņiem tie bezgala patiktu, bet a) viņiem vajag naudu; b) viņiem bail atteikt, c) cits iemesls.
Tajā pat laikā visā pasaulē parādās dažādas kustības, filozofijas, kas aicina kļūt lēnākiem, mēģināt apturēt savu skrienošo prātu. Ir cilvēki, kas prot visu sabalansēt, bet ir cilvēki, kuri krīt galējībās. Taču noteikti mēģināt saprast, kāpēc nevaru aizmigt, kāpēc sāp pleci vai galva, kāpēc tik viegli ir mani aizkaitināt ir labāk nekā nedarīt neko.
Vakar ar kādu draudzeni runājām, ka arvien vairāk cilvēku lieto dažādus medikamentus. Manuprāt, Amerikā zāles ir pusdienu vietā. Taču arvien vairāk arī Latvijā kļūst antidepresantu lietotāju. No vienas puses es saku, ka tas patiešām ir vieglākai ceļš, ko ļoti iemīļojuši mūsu ģimenes ārsti. Pat manai vecaimammai ārsts izrakstīja nervu zāles, ko viņai beigās ar viltīgu apmaiņu tikai varēju 'noņemt'. Manuprāt, veciem cilvēkiem drīzāk tā ir psiholoģiska vajadzība nevis fizioloģiska. Taču reizēm patiešām cilvēkam vajag pāris mēnešus palietot viegli nomierinošas zāles, lai viņš spētu atgriezties pie sevis un atgūt līdzsvaru. Protams, ja tas ir kopā ar terapiju, tad efekts ir labāks. Es arī esmu no tiem, kuri uzskata, ka zāles ir jādzer tikai tad, ja personības struktūra sāk brukt un cilvēks atrodas akūtā stāvoklī ilgstoši. Tā teikt labāk lietot atbilstošus medikaments (ko izraksta speciālists, nevis iesaka aptiekārs), nekā sajukt prātā neatgriezeniski.
Taču noteikti es gribu piebilst, ka vairums cilvēku ir ļoti slinki. Viņi labāk dara 1000 sīku darbu, nevis atvēl sev 15 minūtes (un tas nudien nemaz nav tik viegli, kaut vai atteikties no mazās datorspēlītes tā vietā, lai atpūtinātu smadzenes). Cilvēki baidās izskatīties muļķīgi, tāpēc piekrīt izpildīt vēl vienu darbiņu, vēl vienu un vēl vienu. Cilvēks labāk melo sev, nevis atzīst, ka viņam ir patiešām grūtības un ir vajadzīgs kāds palīgs, lai ar to tiktu galā.
Kāda ir jūsu pieredze?
Lai izdevusies diena,
evita
bilde no www.rawandfit.com
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...
-
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...
-
Vai esi kādreiz ieraudzījis sevi sniegpārslās? Pinterest.com Sniegpārslas krīt - tik viegli, nepiespiesti, tās ir tik neatkarīgas...
-
Sveiciens trešdienas pēcpusdienā. Esmu vairākkārt domās izcilājusi vārdus un pulējusi burtus, domājot, cik skaisti varētu uzrakstīt un gr...
Tu kaut kā vienmēr tā pasaki, ka nav ko pieblist. Es tikai gribēju, lai Tu zini, ka es lasu. :)
AtbildētDzēstpaldies. tas man ir nozīmīgi.
DzēstLabi,ka ir vismaz ir viens,kurš lasa.
AtbildētDzēst