terapeitiskajās grupās viens no noteikumiem ir, ka cilvēkam vienmēr ir iespēja pateikt - stop, ja viņš jūt, ka tiek pārāk dziļi skartas viņa jūtas un viņam sāk palikt ļoti nepatīkami. to, vai iespēju izmanto, vai mēģini saprast vairāk, ir no katra atkarīgs.
vakar satiku lielisku jaunu cilvēku. es vienmēr esmu pārsteigta, cik viss ir likumsakarīgi un tomēr vienmēr arī pārsteidzoši, kā mūsu dzīvē ienāk kāds jauns cilvēks. esmu pārliecināta, ka satiktie cilvēki tikai atspoguļo tavu iekšējo stāvokli, iekšējo sajūtu, tavu pasaules redzējumu tajā brīdī. tāpēc jau tas patiesībā patiešām ir tikai likumsakarīgi. šis cilvēks man atgādināja par šo stop principu. stop internetam vairāk kā 8 h dienā, stop cilvēkiem, kuri tevī rada nepatīkamas izjūtas, stop pieklājības smaidam, stop tukšai runāšanai, stop nīgrumam, stop aprunāšanai, stop bailēm.
viņš man pastāstīja kādu piemēru, ko parasti mēdz jautāt saviem paziņām, kuri sūdzas par grūtu dzīvi, par neveiksmēm un kaitēm. viņš viņiem provokatīvi jautā: vai tu būtu gatavs katru rītu celties sešos no rīta un skriet 5 km, ja tev tiktu garantēts, ka tad tu būsi laimīgs? Šis jautājums, protams, ietver arī to, ka tava laime ir atkarīga no tevis paša un no tā, kā tu izmanto savu laiku. laimības izjūtu neviens tev nevar garantēt, bet tajā pat laikā, lai tu uz tādu stāvokli tiektos, ir jāiegulda sevī liels darbs. un tas laiks nebūs tikai mēnesis vai dažas dienas.
jau iepriekš esmu rakstījusi, cik ļoti šobrīd viss pasaulē notiek ātri. cilvēks ir pieradis uz ātru un vieglu uzvaru vai rezultātu. lai cik ļoti man negribas atzīt, bet tomēr ir dienas, kad arī es savu dienu pavadu vienkārši truli. kāpēc? mans prāts ir tik ļoti lēkājošs, nesakārtots, tas ir kā tāds mazs bērns, kurš atbild uz jebkuru kairinājumu (un kairinājumu, mīļie, mums ir tiiik daudz - gaisma, mūzika, tv, ziņas, citi cilvēki...), rodas iekšējs nemiers, ko ne vienmēr var tā uzreiz nodefinēt, un es lēkāju no viena iesākta darba uz citu, no viena telefona zvana uz citu. un galu galā kopējā sajūta par dienu nav no tām iepriecinošākajām.
manuprāt, plānot savu dienu sev svarīgiem notikumiem, ir būtiski. līdz ar to cilvēks spēj izdarīt iecerēto, un pēc tam ir laba padarīta darba sajūta, ir radusies pārliecība par savām spējām, un ir vieglāk iesākt kaut ko atkal jaunu, atkal nozīmīgu tev pašam. Kas vēl, manuprāt, ir būtiski, ja cilvēks koncentrējas uz vajadzīgo, nevis spaida datorā pogas un lēkā no viena portāla uz otru, viņam paliek laiks, lai sevi garīgi pilnveidotu un savam prātam, ķermenim un garam pateiktu paldies. es tā dikti tēlaini izteicos, taču jūs pat nevarat iedomāties, ar kādu jaudu šobrīd strādā cilvēka smadzenes. atcerieties par stop. un veltiet vismaz stundu dienā sev - grāmata, mierīga mūzika, kas nomierina, atpūtina, meditācija, klusums, rokdarbi, zīmēšana...
jūs teiksiet - ak, stunda katru dienu taču ir daudz. Savukārt es teikšu - tā ir tava dzīve un izvēli izdari pats, kā vēlies to dzīvot!
priecīgi,
evita
bilde no lailalalami.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru