Sirdsapziņa

Vakardien manī bija tāda sajūtiņa, kurai nevarēju rast nosaukumu. Tā bija ar skumju pieskaņu. Tieši tāpēc es sapratu, ka man vajag zināšanas, tāpat kā cilvēkiem vajag zināšanas par nāvi, lai to spētu pieņemt un pārdzīvot, kad tā skar kādu no mīļiem cilvēkiem. Arī man vajadzēja zināšanas par sirdsapziņu, lai izprastu, saprastu kaut kādā veidā mēģinātu paskatīties uz notikumiem racionālāk.  Kā tā veidojas? Kā tā klusē, kad jāizvēlas un gribas būt uzvarētājam? Cik lielā mērā tad mēs sadzirdam sirdsapziņu, kad par jebkādu cenu vēlamies kādam aiz muguras izdarīt metienu savā labā. Un tikai savā. Savas vēlmes pēc varas labā. Sportā, manuprāt, rīcība tiek nodefinēta kā nesportiska rīcība un piešķirta tehniskā piezīme. Bet dzīvē? Kādas mums ir tehniskās piezīmes, kad izbradājam otra 'namu', 'templi' ar netīriem, smirdīgiem zābakiem, tikai lai apmierinātu un pabarotu savu vājo ego. Tā rīkojas vāji un garā slimi cilvēki, bet tas visu neizskaidro. Kāpēc nereti citi cilvēki iet viņiem līdzi, seko? Vai tas nozīmētu, ka katrā no mums ir viens smirdīgs briesmonis bez sirdsapziņas un kolektīvajā bezapziņā ir šis kods/frekvence, uz kā noregulējamies, kad esam baiļu pilni?
Nezinu. Man šķiet, ka mums vienmēr ir iespēja gribēt redzēt tālāk, vairāk, dziļāk. To, ka egoistiski apmierinot savus kompleksus un pataloģiju, mēs jebkurā gadījumā nodarām kādam pāri, ir skaidrs.Vai maz spējam par to aizdomāties? Vai TU vari?
Lai cik nepatīkami ir piedzīvot nodevību vai būt klātesošam, kad tā notiek, tā ir iespēja pārcilāt savas vērtības un domāt, ko tas izmaina manā līdzsvarā, labizjūtā?
 Tā ir iespēja koncentrēties uz labajām, vērtīgajām domām un meklēt atbildes, ko veido zināšanas, lai katrā no mums tādos mirkļos neatmostas smirdīgais briesmonis, kurš jau gatavs mest atbildes nazi mugurā, kā tas tika izdarīts tev.
Tā ir iespēja koncentrēties uz savu patību un ļaut sevi vadīt kādam iekšējam, milzīgam spēkam, jo tas eksistē neatkarīgi no tava izskata, izglītības, sociālā slāņa... Paļaušanās uz sirdsapziņu.

Pinterest.com

Cilvēki, grāmatas, notikumi, dziesmas un to teksti ir ar Augstākā spēka pieskārienu, un patiesībā mazs tas mūsu nopelns, lai cik ļoti tas mums viss šķistu - mans, mans, mans...
Katru dienu mēģināt to sevī sajust, šķiet, būtu katru dienu solis pretim garīgumam un sevis attīrīšanai no tā, kas mūsos rūc, kad esam alkatīgi. 'Ceļš' ir vārds, kas vēl nāk prātā, domājot par to.

Lūk, laikam beidzot esmu liela meitene.


Evita

P.S. Sirdsapziņa - 'Atbilde ir vienkārša. Dievišķais mūžīgais Likums ir ierakstīts un vienmēr ir bijis ierakstīts sirdsapziņā, tajā “Dievs ir ar mums”, citāts, kas mani uzrunāja [atrasts www.garigums.lv].

Mākslinieki

Pienāk noteikts mirklis dzīvē, kad kaut kas nenovēršami mainās - cilvēki atnāk vai aiziet, emocijas palēnām "spiež pie zemes", mainās vara, gūsti traumu, saslimsti vai izlasi grāmatu, kas tevi līdz sirds dziļumiem satriec, tādā veidā dodot iespēju ienākt tevī jaunajam, gaismai, tumsai, krēslai, bet tevī nenoliedzami ir izmainījusies sajūta šajā pasaulē.
Vai esi piedzīvojis tādu mirkli, kad stāvi un saproti - tā kā iepriekš nekad vairs nebūs. Nekad. Tas tevi satriec un neļauj izkāpt kādu laiku no gultas. Kamēr mēs, cilvēki, sākam meklēt kā pielāgoties, kā izmainīt savu attieksmi pret sevi, pret citiem, pret pasauli, meklējam iespēju pieņemt notikušo, mēģinām atvainot, attaisnot, nomelnot, noliegt, izkliegt... Un tā tas ir. Vienmēr kāds iestrēgs notikušajā un turpmāk būs dusmīgs uz pasauli un aizvainots uz dzīvi. Un vienmēr būs kāds, kas saredzēs iespēju sākt iepazīt jauno pasauli vai  uztvers notikušo kā mācību, ko jāapgūst. Un mums taču vienmēr ir iespēja izvēlēties. Arī tad, ja šķiet, ka nav tādas dotas, tas vienīgi nozīmē, ka tu izvēli jau esi izdarījis - neredzēt.
Lai arī reizēm žurnālu saldums kaitina un arī neprātīgi laimīgās sievietes, kas dod padomus laimīgai dzīvei, tomēr tā ir iespēja attīstīt kritisko domāšanu un pajautāt sev - kas no tā visa man der un kas - neder.

Jebkurā gadījumā dzīve ir arī sāpes, vienatne, skumjas, ilgas, tāpat kā dzīve ir prieks, laimība, jautrība, nebēdnīgums. Un no tā var  tikai secināt, ka mūsos katrā dzīvo pa māksliniekam, kurš krāsas šķaida, jauc, liek tām mirdzēt,  notušē tušējamo vai mazliet atkal pieklusina krāsu toņus.

Lai jums lieliskas brīvdienas, mākslinieki un mākslinieces!

pinterest.com

Evita

Pagātne tagadnē.

Viņa trīspadsmit gados devās prom no mājām, no savas ģimenes, jo bija vecākā meita, un vecāki nevarēja visus pabarot. Tā viņa nonāca pie saimniekiem, pie kuriem strādāja ilgus gadus. Protams, arī iemīlējās. Saimniece pret viņu izturējās labi, daudz iemācīja, taču ar saimnieka dēlu  precēties neļāva. Viņa daudz nestāsta par to, kā tajā brīdī jutusies. Drīzāk stāsta uz priekšu, par to, ka vajadzēja strādāt. Daudz un smagi. Piedzīvojusi zaudējumus. Kara laikā ēduši kartupeļu mizas, baiļu sajūta ir bijusi tik tuvu, tik klātesoša. Tas viss viņā nocietinājis pārliecību, ka jūtām te nav vieta, jo jādzīvo kā ir, jāiztiek ar to, kas ir. Jāpabaro bērni un jātiek ar visu galā. Stiprai jābūt. Jāpaļaujas uz sevi. Reizēm jāsamelojas un jāpacieš kauna izjūta. Tikai vēlāk viņa izteiksies par to, kā ierasts un kā vieglāk izdzīvot. 'Mīlestība, vecomam, bet kā ar to lielo mīlestību?', mazmeita viņu taujās pēc vairākiem gadiem. Viņa mirkli apdomājās, it kā viņā mītos vieni atmiņu zibšņi ar citiem. Nē, par mīlestību viņa nerunās. Pagaidām vēl nē.

Pirms pavisam neilga laika man uzdāvināja kādu grāmatu. Vakarnakt izlasīju pēdējo lapaspusi. Un man mazliet pietrūkst to varoņu, par kuru dzīvēm bija stāsts. Stāsts ir par to, kā mūsu pagātne ietekmē mūsu tagadni. Arī tad, ja iepriekšējām paaudzēm tā nebūt nešķiet, tā tomēr veido mūsu tagadnes izjūtas un notikumus. Karš ir tas, kas cilvēkus izmaina. Karš ir licis cilvēkiem darīt daudz pret paša gribu. Nomainīt vērtības, liek sevi lauzt, liek pieņemt nežēlību, meklēt resursus, lai izdzīvotu un noticētu. Ticība, kas devusi iespēju pasargāt sevi krīzes situācijā, pēc gadiem šķiet lieka, jo tik daudz tevī ir miris. Dvēseles sāpes parasti piezogas pēkšņi. Iespējams, tas ir mirklis, kad tev ir jāpiezvana mīļajam opim, kas vienmēr ir runājis maz, bet viņa pateiktais vienmēr ir trāpījis tavā sirdī. Mūsu ģimene ir arī mūsu vecvecāki. Cik daudz tu zini par viņu dzīves notikumiem? Man reizēm šķiet, ka pārāk maz. Tikai nesen apjautu, cik ļoti saprotu un izjūtu savu vecomammu, nojaušu, kāpēc vecāki veidojuši tieši tādas attiecības. Pieņemu, ka mūsu ģimenes zaudējumi ir pamats mūsu ģimenes stiprajām sievietēm. Zinu, no kurienes radusies vēlme izzināt, macīties, uzdot jautājumus. Un šādi līdzīgi stāsti noteikti ir katrā ģimenē. Tos palēnām vajag atšķetināt un satīt kamolos. Apjausti un pieņemti.

pinterest.com

Mazā meitene apsēdās pie lielā galda. Tas vienmēr ir viņā iedvesis bijību. Viņai vienmēr šķitis, ka tas piešķir viņai burvju spējas. Arī tad, kad viņa vēl neprata lasīt, viņa pie tā apsēdās, uzlikusi uz krēsla divus spilvenus, izņēma no plaukta biezāko grāmatu un lasīja. Viņa nezināja, ka ir jau trešās paaudzes sieviete, kura tā dara. Galds zināja tik daudz. Tas klusēja, jo galdi nerunā. Vecmamma, cepot pankūkas, noskatījās, kā gadiem ejot, meitene dara tāpat kā viņas meita - brīvdienu rītos klusi paņem grāmatu kaudzīti un iegrimst stāstos. Viņa juta smeldzi un sāpes krūšu rajonā un ļāva klusi savu vaigu noglāstīt kādai asarai. 'Lūk, tā ir mīlestība, mans bērns', viņa nočukstēja.


Rudens ir lielisks laiks.Katrā no mums ir savs rudens, ar savām krāsām, kaut kas mūsos piedzimst, rodas no jauna un kaut kas nomirst, izgaist vai transformējas.

Lai skaistas brīvdienas.


Evita

Pa baltai kaijiņai tev un man.

Ar basām kājām rasa izskrieta. Kailpelde arī bijusi. Draugi satikti. Kartupeļu talka piedzīvota. Un vismaz viens grozs ar bekām, beciņām pielasīts. Bērns devies uz savu pirmo skolu, uz savu pirmo klasi pie savas pirmās skolotājas.
Skatoties šorīt pa logu , ir skaidrs - rudentiņš, bagāts vīrs, ir klāt. Tā jau notiek katru gadu, vai ne? Nekas jauns jau tas nav - gadalaiki mainās, gadu skaitļi arī, bet reizēm gribas ļaut sev sevi apzināt kā vienu mazu, bet vērā ņemamu puteklīti šajā Visuma noteiktajā kārtībā.

Šorīt runājot ar sev svarīgu cilvēku, sapratu, ka ik pa laikam aizbēgu no atbildības, no realitātes, paslēpjoties fantāzijās un sapņos. Noteikti, ka tā ik pa laikam izdara vairākums, tikai katram var būt atšķirīgi iemesli, kāpēc viņš to dara. Skatoties, cik ļoti bieži mums gribas kādu pamācīt un pastāstīt, kā viņam dzīvot, es aizdomājos, kā šo mehānismu nododam tālāk saviem bērniem. Staigājam tādi nepārliecināti zombiji un paveram muti tad, kad izklausāmies svarīgi un statuss vai loma ļauj mums tādiem būt. Būtībā vāzei ir, protams, jāstāv tur, kur tev šķiet, ka tai ir vieta, kurpes jāsaliek tikai tev pieņemamā veidā, jārunā skaisti un jāuzvedas (vismaz sabiedrībā) pieņemami. Jo lielāka tolerance, jo mazāk ļaunuma varam nodarīt. Tik lieliski ir reizēm sev atgādināt, ka kontroles grožus var transformēt citos grožos, sirdi atverot var iegūt daudz vairāk, kā spītīgi to slēdzot ar zelta slēdzenēm (jo zelts taču vismaz vērtīgs un citi jau mana tikai zeltu, un ar to, iespējams, ir gana, lai apmuļķotu citus.).

"Man tur debesīs ir viena kaijiņa, kaijiņa - balta ļoti." Kad to atceramies un ļaujam sev sajust, tad noteikti kaut kas labs mūsos piedzimst. Vai tas nav tā vērts?


Lai jums labi. Lai jums mierīgi. Lai jums viegli atrast ceļu pie sevis. Lai izdodas dziļas ieelpas un izelpas. Lai jums izdodas notvert to sajūtu par dzīvošanas burvīgumu. Lai mums kopā izdodas būt iecietīgiem un katram par sevi laimīgiem. Mūsos ir daudz krāsainu dimantu, tikai jābūt drosmīgiem tos atklāt un nopulēt (attīstīt).

Evita

Par tiem rītiem.

Labrīt!

Cik atšķirīgi mēdz būt rīti, tik atšķirīgas mēdz būt sajūtas no rīta. Un domas. Reizēm pamostoties šķiet, ka viss ir iespējams, ka dzīvi vajag vienkārši dzīvot - ieklausīties sienās, izelpā, skaņās, kas visapkārt, un tās tev parādīs ceļu, ja būsi apjucis. Galvenais ir uzticēties. Sev. Vispirms sev. Būt drošam savā izvēlē. Citi rīti pauž gluži pretējo - nelīst ārā no gultas ne ar labo, ne kreiso kāju. Kāpēc es to tā saku? Jo esmu piedzīvojusi gan vienus, gan otrus rītus. Esmu veikusi dziļas ieelpas un izelpas, lai sevi nomierinātu, lai iedvesmotu, lai sadzirdētu un visvairāk, lai apzinātu. Esmu arī vilkusi segu uz galvas un iekšēji šņukstējusi.

Dzīve ir skaista. Mēdz būt iedvesmojoši uzraksti. Taču reizēm atsevišķu cilvēku dzīve nebūt nav skaista, tajās ir daudz vardarbības, ciešanu un sāpju. Tas vienmēr liek domāt par kaut kādu netaisnību un liek izjust duālas izjūtas. Taču ne mums to izmainīt. Ne mums ar savu vardarbīgo palīdzību to izmainīt. Tikai pats cilvēks var sākt ieelpot un izelpot un palēnām līst ārā no melnā cauruma, kurā viņš ir iegājis. Apzināti doties prom, izvēloties citu scenāriju. Man šķiet, tieši tas, ka tu apzinies, kas ir tev dzīvē svarīgais, palīdz grūtās situācijās izdzīvot, nesajukt prātā. Noteikti palīgā nāk arī mūsu psiholoģiskie aizsargmehānismi. Taču svarīgākais - zināt, kas ir tava vērtība un kādas ir vērtības, pēc kurām veido attiecības ar pasauli - ko dod, ko saņem, ar ko met, kā glaudi. Kad to apjaut, tad vari lūgt pēc palīdzīgas rokas jeb drīzāk, tad viss notiek uz labu, it kā nemanāmi, bet notiek...

Pēdējā gada laikā man ir bijusi iespēja iepazīt jaunus cilvēkus. Citas daudzu gadu attiecības atkal ir transformējušās un bilde ielikta albumā - vēsturei. Man ļoti patīk piedalīties un skatīties, kā starp cilvēkiem notiek tuvināšanās un attālināšanās. Patīk vērot, kā tas atskan manī - kas sakņudina pakrūti tāpēc, ka patīk un kas sakņudina, jo piezagušās skumjas, ka viss nenotiek, kā man gribētos. Tomēr visvērtīgākais šajā mijiedarbībā ir tas, ka tu pamani un jūti. Ko gan mēs darītu, ja būtu bezjūtīgi un visas dziesmas skanētu vienādi.

Šodien ir piektdiena. Ir silts vasaras rīts, kas sola karstu dienu. Basām kājām esmu apsēdusies pie galda. Fonā skan Viegli dziesmas un esmu sev uzvārījusi kafiju, domās pārlapojot epizodes no vakardienas tikšanās. Jā, šis ir lielisks mirklis. Kaut kur pasaulē kāds satiekas pirmo reizi, kāds atvadās, kāds ilgi un cieši lūkojas tumsā, kāds piedzimst un kāds pārveidojas. Kaut kur tālumā ir dzirdams laika ritējums. Paldies, ka ļaujat ar to padalīties.


Evita

Reiz kāds tev uzdāvinās saulespuķi....

Atvaļinājums. Tātad esmu no kaut kā atvaļināta. Tas varētu nozīmēt, ka arī brīva. Jā, esmu brīva no braukšanas uz darbu, bet ne brīva no celšanās vienā noteiktā laikā. Bet, ziniet, nav nemaz tik grūti pamosties. Lai arī laikapstākļi ir tādi, kad gribas sasegties siltāk un iegrimt atkal sapnī, man tomēr šķiet, ka atvaļināšana ir jāizgaršo. Tā es arī cenšos darīt - braucu uz tirgu un rūpējos par to, lai zemenes nebūtu par maz un lai bļodā nepaliek par daudz.
Runājot par to brīvību, esmu jau teikusi, ka tā, manuprāt, drīzāk ir iekšēja sajūta un iekšējs psihiskais stāvoklis. Pēdējā laikā man pavisam patīk skatīties un ausīties, kas notiek ar mani, kad es savas izjūtas nosaucu skaļi. Bailīgās pārtop panesamās. Izrādās, tas velns nav nemaz tik melns. Reizēm prāts nāk palīgā, un es spēju atrast izskaidrojumu kaut kam, kas un kāpēc ir noticis. Gan vienā, gan otrā gadījumā mēs gribam justies labi un brīvi. Un labi, ka ne savādāk.
Nevaru dzīvot un piedzīvot to, kas tev ir jāpiedzīvo, bet varu sajust, kā tas atbalsojas manī. Reizēm ir interesanti to apzināties, lai arī tik daudz reižu gribas neapzināties, aizmirsties, būt paviršai un vispār paļauties uz likteni, jo Viņš taču zinās, kā man labāk. Var tā un var savādāk. Pēdējā laikā es atkal esmu atsākusi ieklausīties, kā tu atbalsojies manī, un kā tas ietekmē mani - gan fiziski, gan garīgi.  Tik vienoti jau mēs arī esam. Ja metīšu netīrumus pa savu logu, vienā brīdī tie būs arī tie netīrumi, kuriem tu centies katru rītu tikt pāri. Ja visu laiku bāršos. Ja ik rītu novēlēšu Tev labu dienu...

Lai vai kā, uzdrīkstieties biežāk uzdrīkstēties. No tās kastītes var izkāpt, var izurbināt caurumu, var noņemt vāku, var tajā nekāpt, var palūgt tai netuvoties, var apklāt ar audumu, var tajā izveidot paslēptuvi tiem brīžiem, kad vajag laiku un telpu tikai sev, savām domām un nedalītam gaisam. Tik daudz iespēju, kā jau vienmēr. Lai ko arī izvēlēsies, tā būs tava izvēle. Un nav vērts ne gaidīt no citiem apstiprinājumu, ne vainot citus par izvēli. Darīt sev par prieku. Un reiz kāds tev uzdāvinās saulespuķi. Esmu pārliecināta.


Priekā,

Evita

Piparmētru smarža un citas brīnumzālītes.

Būtībā neko jau daudz nevajag. Sakopt vidi, kurā atrodies, sarunāties ar cilvēkiem, kas tev apkārt, nebūt paviršiem pret tiem, ko satiec un kas uzticēts, piemērotu apģērbu laikapstākļiem, ticību saviem spēkiem un emocionālu atvērtību pasaulei un notikumiem, kas nāk un iet.

Tātad, kas šodien piedāvājumā:

- pastaiga;
- uzklāts galds vasaras baudīšanai;
- mūzika, kas fons;
- šampanietis un, protams, zemenes;
- kails ķermenis zem vēsa palaga;
- ziedu klēpis tavā istabā;
- vēsa duša un trīs dungojamās dziesmas;
- pašītis, ko nekad nevienam nenosūtīt;
- izvēle sevis, ne pienākuma pēc;
- vējš matos un vēlams arī svārkos;
- drosme;
- jaunas grāmatas iegāde un tātad arī mazliet sapņu garnējums, bet tikai mazliet;
- piparmētru smarža un masāža nogurušajiem pleciem;
- pēcpusdienas snauda;
- basas kājas un piecpadsmit jaunas labsajūtas receptes;
- trīs 'nē' un pieci 'jā';
- aukstā zupa bez lokiem, protams;
- būt apmierinātam, mazliet kautrīgam un patiesam....

Tas tikai iesākumam... bet patiesībā jau mums nudien vajag maz, ieskatīties otram acīs un zināt, ka viss būs labi. Varbūt ne vienmēr tā, kā mēs to esam iztēlojušies, bet noteikti  tā, lai mirklis būtu sajūtams, lai mēs nepalaistu garām to, kas attiecas uz mums. Un reizēm mirkļi atkārtojas, kamēr... kamēr ..... kamēr tu beidz tiem pretoties.
Paldies draugiem, kas sabar un samīļo.


Lai jums garda nedēļas nogale, draugi un draudzenes, lielie un mazie, skaistie un skaistās, drosmīgie un bailīgie, skanīgie un zīmējošie, tālie un tuvie, slinkie un čaklie, mani un ne mani!

pinterest.com

Tiekamies,

Evita

Parole?

Par tavām un manām acīm. Par taisnību un baltajiem meliem. Par mirkļa burvību. Par absurdām domām. Par pasaules likumiem. Par sniegbaltiem sapņiem. Par vakara pasakām. Par mirkli pirms saulrieta un lēkta. Par dzejas rindām. Par kailumu, kas apģērbts. Par pieņemto kārtību. Par ticību. Par mulsumu. Par sarunām un neizteiktiem vārdiem.
Par ko tu gribētu runāt ar mani?
Vislabāk man patīk apsēsties nomaļus. Būt malā un redzēt. Tomēr visbiežāk es nebūt neesmu malā. Es paņemu vārdus un saku tos, lai otram tie netraucētu. Sarauju ziedus savā piemājas dārzā un nesu tos kaimiņam. Tāpat vien, jo man tā patīk. Uztaisu saldējuma kokteili un nebeidzu brīnīties, cik ļoti vienmēr gribas ar salmiņu sūkt līdz tam brīdim, kad dzirdu atskanam skaņu, kas nozīmē, ka glāze ir tukša. Smejoties es piemiedzu acis, un skatos otra smējēja acīs. Acu kontakts, kāds teiktu. Nē, mirkļa burvība, teiktu es. Dzīve. Nebēdnīgums. Apciemojot slimnieku, es viņu apskauju tik uzmanīgi un saudzējoši, ne tāpēc, ka žēlotu, bet tāpēc, ka savādāk neprotu. Iedot spēku, piepacelt. Novilkt robežas ik dienu, pasargājot sevi no ārprāta. Taču nepazaudēju es sirds siltumu. Nedarīt pāri, kalpojot savām iegribām un slēpjot asiņainās brūces, kas, iespējams, sen jau sadzijušas, tikai atmiņas kropļo realitāti. Nedarīt pāri. Vēlreiz un vēlreiz. Ne sev, ne citam. Atrast sevi. No jauna un atkal. Aiziet uz teātri un atpazīt sevi. Pasmaidīt un uzrakstīt draugam vēstuli. Katru dienu tik daudz iespēju un izvēļu. Nemaz ar' tik viegli tas nav - izvēlēties, bet nav jau arī tik grūti. Es ticu, ka pasaule mums ir vajadzīga skaista, tīra un laba. Sākums ir mūsos. Ikkatrā. Negaidīt, bet darīt. Nepūsties, bet atvainot.
Tu esi skaists.
Tu esi lieliska.
Tu vari.
Tu būsi.
Tev sanāks.
Ir absurdi lauzties atvērtās durvīs. Parole? Jā, kā tev šķiet, vai ir parole, kaut kas, kas jāslēpj un jāmaina, ko nedrīkst redzēt citi?
Meklē sevī, jo tu drīksti. Pats uzņemties atbildību par savām parolēm, durvīm, kas ciet vai atvērtas, par sapņiem, darbiem, jūtām, uzrakstītajām rindām...

Sabučoti,
Evita

Dzīve ir prieks

Labrīt brīvdienā, skaistie un skaistās!

Mazliet ieildzis klusums. Pie gandrīz visa, šķiet, ar laiku mēs varam pierast. Tāpat kā pierodam pie tā, kad kāds no mūsu dzīves aiziet - varbūt uz laiku, varbūt pavisam. Sākumā ir neizturami, grūti, emocionāli, bet tad palēnām spēcīgās izjūtas samazinās un iestājas miers un atmiņas. Nāk jauni notikumi, satiec citus cilvēkus, pats audz un attīsties. Reizēm viss sajūk, sabrūk, samudžinās, reizēm atkal viss izdodas un sanāk. Te augšā, te lejā. Spēks un vājums. Klusums un troksnis. Prieks un dusmas. Mīlestība.
Es nedomāju, ka kāds mums var noteikt, kā dzīvot vai justies. Taču uzskatu, ka tikai mijiedarbojoties ar otru, mēs varam saprast, kas mūsos dzīvo. Vai tas ir mīļš mājdzīvnieks, prusaks vai lauva. Tikai piedzīvojot celšanos, krišanu, dusmas, laimi, bezspēku, kaunu, varam iepazīt un saprast, kas mums ir nozīmīgs un kādi esam. Cik daudz esam gatavi piekāpties, upurēties, piedot, cik bieži atrodam spēku lūgt piedošanu un vēl tajā visā neiestrēgt, bet iet tālāk, turpināt veidot attiecības, turpināt interesēties par tūkstošiem lietu...  Vēlēt otram laimi, un iet tālāk. Vainas apziņa, manuprāt, ir tāds nāvējošs ierocis, kas paralizē kritiskumu un iespēju attīstīties. Es to rakstu tāpēc, lai mēs katrs ik pa laikam spētu paskatīties uz sevi no malas, lai mēs spētu uzņemties atbildību par to, ko darām un nevis justies vainīgiem un būt upuriem, bet turpmāk rīkoties savādāk un iet tālāk. Es to rakstu, protams, visvairāk sev, lai neaizmirstu, lai atgādinātu - dzīve nav tikai viens vai divi cilvēki vai kāds atsevišķs notikums, kurā gribas kavēties un kam gribas tik ļoti pieķerties. Dzīve ir nepārtraukta meklēšana, atrašana, pazaudēšana un kā jauna radīšana. Dzīve ir prieks. 

Esmu priecīga par doto iespēju satikt tik dažādus cilvēkus. Katrs ir atnācis ar savu stāstu, daži ir arī aizgājuši, jo sākotnējais stāsts ir izstāstīts. Ir iestājies miers. Tu jau saproti, ko ar to gribu teikt, vai ne?
Ja tu pats būsi laimīgs, arī apkārtējie staros priekā. Tas mani iedvesmo - laimīgi, pašapzinīgi, dažādi, īpatnēji, starojoši cilvēki. Mēs visi kopā un katrs atsevišķi. Mums vienmēr ir iespēja izvēlēties. Vienmēr. Tāpēc nebaidies no izvēlēm, tās vienmēr arī dod iespējas. Jaunas, svaigas un reizēm arī gardas. 

P.S. Rīt ir mana dzimšanas diena. Nevaru iedomāties labāku laiku un vietu, kur būt. Nevaru iedomāties labākus vecākus. Paldies, ka devāt iespēju atnākt un neapcirpāt man spārnus, kaut lidojums ne vienmēr solījās būt drošs un virziens - pareizs. Es jūs mīlu. 

Man šķiet, ka šodienai piestāv Butterfly in a Bottle: https://www.youtube.com/watch?v=7c_JFwr0wEU

Pateicībā par pacietību,
Evita

Sapnis vasaras naktī.

Vakardien, sazvanoties ar mammu, nevērīgi teicu, ka sēžu un dzēšu ārā mājas lapu. Mamma pēkšņi sašuta un man jautāja - kāpēc es tā daru? Ja neesot iedvesma rakstīt, lai nogaidot, bet, ka putnu lapa esot tomēr burvīga. Nē, putnu lapu nedzēšu pagaidām. Patiešām, ja nu atnāk lielā iedvesma un top kaut kas būtisks un interesants. Tā taču var notikt, vai ne? Paldies, mammu, par to, ka pasaki īstos vārdus īstajā brīdī.

Šodien es piedzīvoju 'sapni vasaras naktī'. Un sāku prātot, kā atrast līdzsvaru starp es gribu un es varu. Būtībā vajadzētu būt tā, ja es gribu, tad es arī varu. Un es daru vairāk, lai to, ko es gribu, es arī varu. Taču reizēm jāļauj lietām un notikumiem vienkārši notikt. Kā esmu teikusi savām draudzenēm, kad viņas ir bijušas pārdomās par dažādiem dzīves notikumiem - svarīgās lietas mēs nevaram palaist garām. Reizēm varbūt ir sāpīgi neiegūt to, ko tagad un tūlīt gribi, taču pēc laika saproti, ka tas, iespējams, ir bijis vienīgais veids, kā ieraudzīt kaut ko būtisku - cilvēku sev blakus, tālākos mērķus, nonākt vietā, kur sākas kāds jauns stāsts...

Arī es šodien satiekos ar dažādām izjūtām, ko nosaka 'es gribu' un ko diktē 'es varu'. Tajā pašā laikā klātesoša ir arī paļāvība un tas mani priecē, jo neļauj man iztērēt velti enerģiju. Šķiet, šādi mazie iekšējie konflikti mūsos notiek ik dienu - par ēdienu, ko lietojam uzturā, par sporta nodarbību, par iešanu vai neiešanu uz darbu vai skolu, par izdarīšanu tagad vai vēlāk, par piezvanīšanu vai nepiezvanīšanu, par bērnu audzināšanu, par laika sadalīšanu... Bet man jāpiekrīt tam, ko teicis Pūks: 'Vajag darīt tā, kā darīt vajag, bet darīt tā, kā nevajag darīt, nevajag.'  To jau laikam nosaka mūsu iekšējās vērtības. Man šķiet, mūsos katrā ir resurss, lai kaut ko dzīvē sasniegtu un lai mēs būtu labi. Tikai ļoti bieži trūkst pašdiscplīnas un motivācijas. Daudz vienkāršāk un ērtāk ir no rīta pagulēt ilgāk kā celties agri un pāris stundas mērķtiecīgi darboties. Grūti ir būt atšķirīgam un atteikt draugiem, kad viņi aicina uzsmēķēt.
Tik svarīgi ir sevi apzināties kā vērtīgu esam, kā unikālu un nevis mākslīgi sev to iegalvot, bet, caur izdarītajām izvēlēm, sevi iepazīt, ieraudzīt un nosaukt sevi vārdā. Būtiski ir darīt tāpēc, ka es to gribu un es zinu, ka no tā būs labums (vēl labāk, ja ne tikai man). Man šķiet, tad naktīs nāk miegs un veidojas labas un veselīgas attiecības ar citiem. Un tas ir to vērts.

Hmm, kas šodienai piestāv? Manuprāt, garas pastaigas, svaigi spiestas sulas, skaisti ziedi vāzē, sārtas lūpas un smaids. Pavasaris ir iestājies. Beidzot. Gaiss ir silts. Un tas, manuprāt, reti kuru padara vienaldzīgu. Mani noteikti ne.

pinterest.com

Uzraksti, kādi plāni tev ir pavasarim. Pamazām rīkojies, lai tas, ko tu vēlies, pamazām kļūst par realitāti. Drīz būs vasara un būs atkal jauni notikumi, sarunas, īsas naktis un vēl īsāki svārki.


Lai jums izdodas piepildīt jūsu sapni vasaras naktī.

Sirsnīgi,
Evita

7.klases eseju konkurss

Jā, es reizēm vēlos apaut savas kedas, pavirši iemest skatienu spogulī un skriet pie tevis. Pie tā tevis, kurš mani pieņems, paņems azotē, piepacels un apmīļos.
Un tad es tev skaitītu visas pirmās dzejoļu rindas, ko atceros, jo daudz jau es neatceros. Vēl es tev stāstītu, kā man ir gājis un cik smieklīgi negājis pa šiem daudzajiem nesatikšanās gadiem. Tad tu varētu kādu brīdi klusēt, un klausīties, cik juceklīgi mani vārdi skanētu, jo es knapi spēju apjaust, ka tos stāstu tev. Es noteikti steigtos, jo man šķistu, ka man nav daudz laika. Mani smiekli, es vienkārši mēģinātu mazināt šī mirkļa nozīmību un slēptu savu uztraukumu. Jā, jocīgi, ka tas uztraukums rodas vien iedomājoties. Visdrīzāk mēs  nemaz nestāvētu pie jūras kā rāda romantiskajās filmās, varbūt tas būtu veco ļaužu pansionāts vai kādā citā veco ļaužu saviesīgā pasākumā... Tad gan tas būtu mazliet jocīgi. Nē, tas būtu agrāk, un tas būtu pietiekami romantiski, lai vide nesabojātu pašu satikšanos. Vietu es ļautu tev izvēlēties.

Jā, es reizēm ļoti vēlos apaut tās kedas un brist pāri rudzu laukam, peldēt pāri dīķim un galu galā lasīt tev priekšā stāstus, ko paslepus vakaros un dažos rītos būtu sarakstījusi. Vēl es ēstu ķiršus un ar savu degunu pieskartos tavējam. Jā, to es darītu vairākkārt, jo tā tu būtu mana deguna galā. Visapkārt cilvēku balsis šķistu tikai fons un nesvarīgs troksnis, ja arī tas kopīgiem spēkiem mēģinātu man paziņot par pasaules galu. Es tev tūkstoškārt atvainotos, negaidot atbildi.

Es reizēm ilgojos pēc tā, kas vēl priekšā. 'Nepacietīgā', tad es sev saku. Domājot par izvēlēm un notikumiem. Nevaru neatcerēties atkal savas daudzkārt jau pieminētās kedas un mirkli, kad tu nevērīgi ēdi čipšus ar tomātu garšu, un es no tiem atteicos, jo pārāk ļoti tos gribēju, lai spētu tev to pateikt. Par pārpratumiem, ieradumiem, naidniekiem es klusētu. Vērtu vaļā savu sirdi un darinātu krelles.


Lūk, septītās klases eseju konkursa uzvarētāja,

Evita

Sāc ar sevi.

Šodien es nerakstīšu daudz. Ir sajūta, ka nevajag.
Katru dienu mēs izdzīvojam daudz un dažādus mirkļus - kā nu protam, risinām. Reizēm mums sanāk tīri tā neko, bet reizēm paliek tukšuma vai smaguma sajūta. Es pavisam nesen vēl pieķēru sevi pie domas, ka vajag taču pāraudzināt, pierādīt, ka otrs dara nepareizi. Šķiet, šī doma mani sasaitēja. Ziniet, nu tā - paņēma savu smago striķi un apvija to ap mani.
Nereti uz uzdoto jautājumu - kā klājas?, cilvēki ir teikuši, ka kaut kā jau cīnās. Un vienmēr es pēc tam esmu domājusi - kāpēc vajag cīnīties? Kāpēc mums tik bieži šķiet, ka bērnam arī ir jāiemāca cīnīties. Protams, seko pamatojumi - lai spēj dzīvē 'izsisties', lai cits "neuzkāpj" uz galvas, lai neviens neatļaujas nodarīt pāri, lai citi izjūt respektu. Un kaut kā tas mani nepārliecina. Šķiet, visos izteikumos pamatā ir bailes - ka nesapratīs, nepieņems, necienīs, nemīlēs. Vārds "cīņa", manuprāt, tomēr nes sevī kaut ko no agresijas. Ja ar mani nāk kāds cīnīties un man ir tāda pati dzīves notikumu uztvere, tad droši vien cīņa var sākties.
Uzvarēt vai zaudēt, protams, ir jāprot, bet jāapgūst visbiežāk tomēr ir prasme zaudēt. Droši vien bez agresijas dzīvē neiztikt. Un bez zaudējuma sajūtas arī. Tomēr vairāk ir vērts domāt par dalīšanos, piedzīvošanu, iepriecināšanu, izprašanu un rokas pasniegšanu otram, kuram tas nozīmētu daudz un ne vienmēr tam, kurš skaļi pēc tās kliedz un pieprasa.

Lūk, es būtu laimīga, ja mēs katrs spētu sākt ar sevi, lai varam teikt...

pinterest.com

Lai izdevusies nedēļas nogale.

Evita

Brīvdiena

Iedot sev brīvdienu. Vai tiešām laiku pa laikam nevarētu paņemt dienu sev? Bez telefona zvaniem, sarauktiem deguniem, savilktām pierēm, sapulcēm, vainas izjūtas, pienākumiem, papīriem, atbildības izjūtas...

Izvilkt no skapja apakšas skriešanas kurpes, atrast īsto apģērbu un doties, kur deguns rāda, kur kājas nes. Izstaigāt takas, ierastus un neierastus maršrutus. Elpot, dziļi un jaušami.

Radīt sev sajūtās vieglu dienu. Neiziet uz kompromisiem, ļaut savam ego diktēt noteikumus. Parādīt mēli aizmugurē braucošajam smēķējošam šoferim par viņa neiecietīgo izturēšanos.  Noslāpa, johaidi, vai nevar nesteigties!? Ieslēgšu vēl avārijas gaismas un dejošu, skaļi dziedādama Your love is like a soldier, loyal till you die.... Jā, mazliet bērnišķīgi, bet, kāpēc es tāda nevaru būt? Reizēm taču varu.

Atlaist cilvēkus, kurus esi turējis sev cieši klāt, baidoties zaudēt iedomāto pamatu. Iedot bērniem brīvdienu no kontroles un pienākumiem, moralizēšanas un zināšanas labāk. Iztaisnoties un dot sev atļauju būt dusmīgam, nebūt perfektam, labam, paredzamam, saprotamam... Kur palikušas visas mazās Evitas, Aritas, Ditas, Sandras, Annas, Kates un kur - mazie Juri, Kaspari, Kārļi, Aigari....!? Tik jauki reizēm atcerēties, kādi viņi bija, kas lika smieties un būt drosmīgiem. Vai būt pieaugušam nozīmē pazaudēt piedzīvojuma, izbrīna, prieka izjūtu? Nē, nē... Tā noteikti nav. Taču pieaugušais daudz vairāk kontrolē - sevi, citus, notikumus...
Lai izdodas priecāties. Zinu, ka manī  vienmēr bērns ņem virsroku, kad lecu ar bērniem batutā, pikojos, kad bēgu no jūras viļņiem, kad apsēžos mazliet ļodzīgajā krēslā, un vecmamma cienā mani ar viņas īpašajām pankūkām.

Tādu sajūtās vieglu dienu. Pa bučai - tālai vai tuvai. Jums viss izdosies, tā, kā jūs to protat un kā jums vajag.


Evita

Piektdiena!? Piektdiena.

Piektdiena. Piektdiena! Piektdiena? Piektdiena!? Piektdiena...

Cik intonācijās vari šo vārdu izteikt? Kā jau vienmēr - pietiekami, lai pieskaņotu tekstu savam gara stāvoklim, vai ne? Tāpēc nereti, lasot uzrakstīto, rodas pārpratumi. Neredzam ne smaidu uz lūpām, ne koķeto vai bargo acu skatienu, un vispār - neko neredzam, tikai to, ko gribam. 

Šodien es apsēdos pēc rīta darbiem un skrējiena, uztaisīju sev kafiju un izvēlējos divas konfektes, kas manu mirkli saldināja. Jā, ziniet, man patīk mirkļus pasaldināt. Eh, kā man patīk tādi izjusti, vienkārši, nesteidzīgi, patiesi mirkļi. Un sarunas - iedomātas, reālas, notikušas, sacerētas, vēl nebijušas.
Tas, ko arvien vairāk apzinos un par ko nereti domāju un pamanu, ka emocionālais briedums iet roku rokā ar spēju uzņemties atbildību - par saviem vārdiem, darbiem, rīcību. Arī tad, ja reizēm kļūdāmies, rīkojamies, apmierinot savu alkatīgo Ego, tomēr spējam izturēt to neganto sajūtu, kas liek noliegt visu iepriekš minēto un ļauj nosaukt realitāti, aptvert notikušo un iet tālāk.
Pēdējā laikā tieši notikumi, kas ir mazliet sāpinājuši, spējuši parādīt to taku, pa kuru vēlams turpināt ceļu. Sak', iesi tur, būs ilgstoši normāli, elposi, izliksies tu, tavā priekšā izliksies,bet pēc laika nonāksi vietā, kuru apzināti vai neapzināti neizvēlējies, jo zināji, ka tiks noplēsta ādas strēmelīte, kas sūrstēs. Tad pienāk apskaidrības mirklis, kad esi pats gatavs aiziet pie ķirurga, lai ņem to strēmeli, bet vismaz ar tīriem instrumentiem. Būs nepatīkami tāpat, bet pēc tam būs viss labi - iekaisums nebūs, šuves skaistas, un paliks tikai atmiņas, kas tāpat laika gaitā deformēsies un mainīsies to intensitāte. 
Lūk, man ir sajūta, ka esmu gan aizgājusi pie ķirurga, gan uzņēmusies atbildību par savu rīcību, jūtos labi un mierīgi. Dzīve turpinās ar jauniem notikumiem, lieliskām sarunām un interesantiem cilvēkiem. Būtībā tik daudz kas notiek mūsu prātos - iemesli, atrunas, attaisnojumi, konkurence, vainas sajūta, nosodījums, tādos mirkļos ir vērts sev atzīt, kas patiesībā notiek un kādi ir patiesie motīvi jūsu rīcībai un tad jau atkal var doties tālāk, uz priekšu, piedzīvot, izdzīvot un realizēt. Lai kā mums reizēm šķiet, ka ir tikai viena forma, kā justies laimīgam, patiesībā to ir daudz vairāk.

Brīvdienu ceļvedis:

- Mūzikas ritmā izšūpot gurnus un ja sanāk - sapucēt māju;
- Aizvest sevi tuvākā vai tālākā ceļojumā, iegriežoties arī kādā mākslas muzejā, lai noķertu mūzu (runā, ka viņas tur gaida liktenīgos);
- Atdzīvināt sevī sievieti/vīrieti/mežoni - kā nu patīk, tā nu dariet;
- Putukrējumā iejaukt kakao un atcerēties, kā tas garšoja bērnībā;
- Pieteikties karaokes konkursā un nebaidīties, ka visi no telpas izies;
- Izstaigāties ar ģimeni vai draugiem pa mežu, gar jūru, pa neceļiem un apjaust, ka esat laimīgi šeit un tagad;
- Pieskarties;
- Ziedi, ziedi, ziedi  - uz galda, palodzes, kaimiņam pie durvīm;
- Uzsmaidīt pretimnācējam;
- Uzaicināt ciemos un kopā pagatavot gardu maltīti;
- Aizsūtīt kādam īpašajam savu dziesmu topu;
- Nopirkt biļetes uz laimīgo zemi:) (Kate)
- Mīlēt un ļaut mīlēt sevi.


Lai vairāk labo darbu! Un tad jau pavasaris arī būs klāt! Yeeeaahhh!!!

Bilde atrasta pinterest.com

Priecīgi,
Evita

Rituāli

Kādi parasti ir tavi darba dienu rīti? un vakari? Vai tie atšķiras no brīvdienu rītiem. Visdrīzāk jau jā, vai ne?
Mani rīti nudien bieži sākas ar auzu pārslu putru un kafiju ar pienu. Melnu kafiju, šķiet, esmu dzērusi tieši vienu reizi. Lai arī reizēm jūtu, ka kafijai nav vairs tā patīkamā garša, ar ko man tā asociējas, tik un tā ļoti reti to nedzeru, lai arī reizēm tikai pāris malkus un skrienu uz darbu.
Un tad es tā prātoju, cik liela nozīme mūsu dzīvē ir rituāliem. Tie it kā pietur, patur, satur un būtībā - dod drošības izjūtu, ka viss ir tieši tā, kā tam vajag būt. Tu katru rītu mosties, izstaipies, nobučo mīļos, iešļūc vilnas zeķēs un dodies uz virtuvi izbaudīt akurāt 7 minūšu vienatni. Pēc tam jau pieslēdzas kaut kādas automātiskas darbības, piemēram, es piecpadsmit reizes (reizēm pietiek ar vienu, divām, desmit, trīspadsmit) teikšu meitai, lai mostas un kaut kur fonā jau skanēs dziesmas. Savā ziņā tā ir tāda rutīna, kas paredz skaidrību. Nekas nav jāizdomā, jo tu jau vairākus gadus iepriekš esi izdomājis, kā tam būs būt. Un ir arī. Nu jā, iespējams, ka tajā rīta sadaļas veidošanā, lielu lomu ieņēma arī tavi vecāki. Un ne tikai rīta sadaļas.
Mums taču ir dažādi rituāli - apkampšanās ar mīļiem cilvēkiem, glāze piena pirms miega, silta ūdens glāze no rīta, šķobīties pie spoguļa, īstā pildspalva, parakstot svarīgus dokumentus, pakasīt muguru bērnam pirms miega, vingrošana, visai ģimenei izmasēt pēdas, saruna ar vecmammu vienreiz nedēļā, draudzenes dodas uz skaistumsalonu, kungi - spēlēt pokeri, pirts katru svētdienu, satikšanās ar draugiem, diendusa, grāmatas, grāmatas, grāmatas, skriešana, pasaka bērniem ik vakaru, sagaidot gadumiju, vienoties par vēl vienu burvīgu gadu kopā....

Ja sākam domāt par rituāliem, tad savā ziņā varam saprast, kas man dzīvē ir svarīgi un kas ne tik ļoti. Kādi izskatās mani rituāli, vai tādi man ir? Kādus rituālus es noteikti gribētu ieviest savā ikdienā? Kas mani visvairāk pārsteidz, ieraugot savu rituālu sarakstu?

Domāju, ka rituāli arī ļoti labi liek savākties. Negribu no rīta līst ārā no gultas. Bet kā tad tikšu pie savas supergardās putras? Man šķiet, ir burvīgi meklēt, radīt un piedzīvot jaunas izjūtas jaunos rituālos. Reizēm nav jādomā, kāpēc es to daru, vienkārši daru un viss. Par visu pārējo, kādu citu reizi.


Lai jums silti!

Evita

Baltais zvirbulis.

Bērnu acis priecājas - no sirds un tīra prāta. Veras pasaulē ar skaidru prātu. Izjūt katru doto mirkli. Pieaugušais stostās, prāto, kā to mirkli izbaudīt, kā to prieku piesaukt un laimi pielabināt...

Nezinu, kas man tā liek domāt, bet, manuprāt, pieaugot un gudrākiem kļūstot, mēs palaižam garām to, ko kādreiz mums tik viegli sanāca samanīt un izgaršot. Taču, šķiet, kad sevi notveram mirklī, kurā kā kutināti smejamies, lecam no laipas ezerā vai ālējamies kaut kādā sev neraksturīgā veidā, ļaujoties mirkļa jūtām, atceramies, cik dzīvē šie momenti dārgi, cik tie piesātināti, cik ļoti tie ļauj just dzīvības spēku.

Ar draudzeni esot teātra izrādē, es prātoju, kā tā nākas, ka visi aktieri kā aktieri, bet viens ir tik ģeniāls, ka gribas vērot viņu ar apbrīnu. Un arī pārējo prasme būt fonam ir fantastiska. Sporta spēlēs kāds vienmēr ir pirmais, vai vienmēr tas, kurš vairāk ieguldījis darbu vai tas, kuram parametri piemērotākie? Nedomāju, ka tas tik vienkārši. Ir tik daudz nianšu un sīkumu, kas noved pie kaut kāda galarezultāta. Man tomēr prātā atkal nāk vārds attieksme. Tik liela nozīme ir tam, kā tu kaut ko dari, kā veido attiecības ar sevi, ar savām domām, ar apkārtējiem. Man šķiet, tas rezultāts jau arī ir tā tiesa un virzītājspēks. Kaut tik bieži ir arī redzēti ārēji skarbi un neganti, bet ļoti talantīgi un lieliski sava darba pratēji.

Lai izdodas pamanīt sīkumus, kas veido smaidu tavā sejā - kristāla zīmējums uz loga, satikšanās prieks, kakao smarža, smiekli aiz sienas, mirklis izelpojot un ieelpojot vēso gaisu. 
Lai izdodas spert pirmo soli pretī tam, kas paredz būt drosmīgam. Lai garda mazo uzvaru garša.

Tiekamies,
Evita

Ziemas sajūtu meklējot.

Vakar sāku meklēt klusumu. Nu to, kas mūsu apziņā. Prāts reizēm (diezgan bieži jau) traucas līdzi tiem uzstādījumiem un prasībām no malas. Līdz ar to man ik pa laikam gribas atrast klusumu sevī. Tas ir viens mirklis, kad notver šo sajūtu un to sevī noglabā, lai vajadzīgajos mirkļos atkal pēc tās pasniegtos. Kad to esi atradis, sajutis, noglabājis, padzīvojies, tad visapkārt var uguņot un zibeņot, bet tevī ir kaut kāds sakārtots miers, skaidrība un vienkāršība.
Tā kā mums visiem ir iespēja dzirdēt un redzēt, par ko satraucas vai interesējas citi cilvēki, tad ir vieglāk un (reizēm pavisam grūti) saprast, kur tu pats esi, kā tu pats domā, un kā tu gribētu. Mēdz teikt, ja tas, kā tu redzi sevi tagad, kā tevi redz citi, un kā tu gribi redzēt sevi, ļoti atšķiras, tad ir izveidojies kaut kāds iekšējs konflikts un plaisa starp reālo un vēlamo. Vēl jāatceras, ka citiem cilvēkiem vienmēr būs, ko pateikt, vienmēr būs viedoklis, ko ir labi darīt un kas ir pilnīgi traki, nepieņemami. Droši vien ir vērts sadzirdēt, bet tomēr neuzskatīt par pilnīgu patiesību. Nereti šie cilvēki rīkojas pilnīgi pretēji tam, ko pauž publiskajā telpā. Tāpēc visbiežāk iedvesmo tieši darbi, ne tikai vārdi. Taču tas ir neizbēgami - katram no mums līdz kaut kādām savas dzīves atziņām ir jānonāk pašam, sajūtot un saredzot savu pieredzi, piedzīvojot kļūdas un no jauna mēģinot. Es reizēm pavisam samulstu, skatoties, cik ļoti cilvēki cenšas kļūt bagāti un vēl bagātāki, slaveni un vēl slavenāki, skaisti un vēl skaistāki. Pavisam traki ir, kad mums nekad nav gana, kad nenovērtējam un nepamanām, cik daudz patiesībā mums dots. Šķiet, tad cilvēks arī attālinās no savas sūtības un būtības, no sava veseluma un veselā saprāta. Bet reizēm vajag tikai vienu roku, kas palīdz piecelties, vai gluži otrādāk - iedunkā, sapurina, un kaut kas pamazām atkal mainās. Es nezinu, kā ir patiesībā, es tikai tā to jūtu. 
Ja uz visiem jautājumiem būtu pareizās atbildes, tad gan droši vien mēs te nemaz nesarunātos un nesatiktos, tad dzīvotu vieni kādā mēģenē, jo nebūtu jau, uz ko tiekties. Bet jautājumi, manuprāt, nozīmē virzību. 

Ziema man asociējas ar:

- sniegpārslu deju uz tramvaju jumtiem;
- dūraiņiem, kas pieglaudušies sargā plaukstas;
- siltu segu, kas aicināt aicina pasapņot;
- mierīgiem spēļu vakariem;
- meža zvēru pēdu nospiedumu meklēšanu sniegā;
- laimi, kas meklē mājas;
- ieģērbtiem cilvēkiem, kuri izelpo garaiņus;
- piedzīvojumu garšas meklētājiem, kuri laižas pa, no, ap visu, kas balts;
- laiku, kad visbiežāk vakariņas norit sveču gaismā un gaisā virmo laimība.

Viss patiesībā notiek, un mums ir ļauts to piedzīvot. Tā gan ir viena lieliska atziņa. 

Evita

P.S. Meklējot kādu skaistu foto šim ierakstam, atradu video (es ļoti tādu arī vēlētos prast izveidot), kas, manuprāt, ietver visu, par ko iepriekš runāju. Jā, tieši citu gribasspēks, pasaules izjūta, sasniegumi un mērķtiecība arī mūsos veido vēlmi gribēt un redzēt vairāk, plašāk un pa īstam. Ja tev ir divas minūtes laiks, tad, lūk, video: http://vimeo.com/51536124

Vai labs nāk ar gaidīšanu?

Beidzot saku jums - labrīt jaunajā gadā, skaistās un jaukie!

Labs nāk ar gaidīšanu, tā mēdz teikt, bet, protams, ka es tā nedomāju. Tās ir kārtējais pašsuģestējošais triks, lai vieglāk varētu pārciest brīdi, kad tūliņ, tūliņ kaut kas būs, bet tomēr, kā nav, tā nav...
Labo vajag veidot pašam. Un solīto izpildīt. Vai arī nesolīt to, par ko neesi drošs. Manuprāt, ja šādi ķēdītē cits citam padosim   šādas attieksmies ķieģelīti un piemēru, tad būs mums visiem varētu būt vieglāk. Kā reiz es vakardien no rīta novēroju, ja priekšā braucošais auto parāda pagrieziena rādītāju, tad arī nākamais šoferis seko šim piemēram, ja nē, tad arī seko un nerāda. Arī pie sevis to novēroju. Skatos, o, bmw markas auto parāda pagriezienu, nobraucot no lielceļa, man taču arī ir jāparāda. Un nevis tāpēc, ka jāseko, bet tāpēc, ka lieku reizi atgādina.

Viss patiesībā ir vienkārši, vai ne? Un arī man neko negribas sarežģīt. Pēdējā laikā esmu notvērusi sajūtu, ka gribas tā čubināties ap savējiem. Man patīk savs darbs, taču, šķiet, esmu pāri posmam, ka vajag sevi izdzīt un izkārtu mēli iet mājās, jo tikai tā es sev un citiem varu pierādīt, ka esmu labi strādājusi. Kaut vakar man nudien šķita, ka vajadzēja vairāk izdarīt, tā tik un tā jau ir cita sajūta. Iespējams, tas ir saistīts ar iekšēju briedumu, iekšēju sajūtu par sevi, kas noteikti visu laiku arī mainās līdz ar dzīves notikumiem. Un tā bilde par savu portretu nudien ir kļuvusi jau diezgan skaidra. Esmu sev piedevusi tās dažas neveiklās situācijas, kurās sevi esmu bijusi ievilkusi, meklējot atbalstu vai pat apbrīnu. Ko lai saka, tā nudien ir laba sajūta. Tā, manuprāt, smaržo pēc tādas kā iekšējās brīvības. Reiz ar labu paziņu runājām par draudzību. Un viņa man teica, ka vairs nerunā tādos terminos kā labākais draugs. Es ļoti labi saprotu, ko viņa teica. Manuprāt, pieliekot kādam šo birku, mēs uzliekam viņam kaut kādu atbildību pret mums, ka, redz, tu esi labākais mans draugs/draudzene, un tev ir tā arī jārīkojas un jāuzvedas. Taču pienāk brīdis, kad tu saproti, ka vienlīdz brīvas un godīgas attiecības veido ar tiem cilvēkiem, kuri ir tavi ceļabiedri, jo neba velti viņi iet soli solī ar tevi. Pie manis šī sajūta ir atnākusi/kļuvusi saprotamāka tikai nesen. Tas nozīmē, ka neieliec ne citus, ne pats sevi kaut kādā rāmī, bet spēj uzaicināt uz tēju vai sarunu cilvēku, kurš tev ir interesants šajā brīdī. Tu pret katru izturies ar cieņu, vadoties pēc savas  iekšējās vērtību sistēmas un godaprāta.

Ja vēl neesi šo sajūtu notvēris vai esi ceļā uz to, no visas sirds novēlu atrast tev savu iekšējo brīvības izjūtu! Kad to izjutīsi, uzreiz sapratīsi, par ko es te rakstu. Ikdienā redzu, cik ilgu laiku cilvēkiem neizdodas aizmirst pāri darījumus. Beigu beigās tu nesaproti, kāpēc no tevis cilvēki izvairās un, iepsējams, arī par to aizvainojies. Taču iemesls ir tieši tas, ka cilvēkiem negribas saņemt žultainu apskāvienu un naidpilno skatienu, kas laiku pa laikam izlaužas caur skaisti nopūderēto seju. Tieši šī iespēja sajust citus un redzēt viņu reakcijas uz notikumiem, man ir palīdzējusi sakārtot savas izjūtas un prioritātes. Viena no tādām ir labi justies tādai, kāda es esmu. Tad kāpēc lai es necenstos iztīrīt no zirnekļtīkliem savus tālākos kaktus? Vēlme justies labi ir lielāka, kā vēlme atgremot žulti un melot sev, tāpēc es eju un daru, es ietērpju vārdos izjūtas, kas manī pamostas kaut kādos noteiktos mirkļos un rīkojos tā, lai darītu galu savam iekšējam konfliktam, kas ik pa laikam sāpīgi iekož. Un patiesībā jau labi, ka iekož. Pamēģini arī tu, ja tu jūties līdzīgi.


Prieks atkal virtuāli satikties. Beidzot. Biju nudien pēc jums noilgojusies.


Evita