Ziemas sajūtu meklējot.

Vakar sāku meklēt klusumu. Nu to, kas mūsu apziņā. Prāts reizēm (diezgan bieži jau) traucas līdzi tiem uzstādījumiem un prasībām no malas. Līdz ar to man ik pa laikam gribas atrast klusumu sevī. Tas ir viens mirklis, kad notver šo sajūtu un to sevī noglabā, lai vajadzīgajos mirkļos atkal pēc tās pasniegtos. Kad to esi atradis, sajutis, noglabājis, padzīvojies, tad visapkārt var uguņot un zibeņot, bet tevī ir kaut kāds sakārtots miers, skaidrība un vienkāršība.
Tā kā mums visiem ir iespēja dzirdēt un redzēt, par ko satraucas vai interesējas citi cilvēki, tad ir vieglāk un (reizēm pavisam grūti) saprast, kur tu pats esi, kā tu pats domā, un kā tu gribētu. Mēdz teikt, ja tas, kā tu redzi sevi tagad, kā tevi redz citi, un kā tu gribi redzēt sevi, ļoti atšķiras, tad ir izveidojies kaut kāds iekšējs konflikts un plaisa starp reālo un vēlamo. Vēl jāatceras, ka citiem cilvēkiem vienmēr būs, ko pateikt, vienmēr būs viedoklis, ko ir labi darīt un kas ir pilnīgi traki, nepieņemami. Droši vien ir vērts sadzirdēt, bet tomēr neuzskatīt par pilnīgu patiesību. Nereti šie cilvēki rīkojas pilnīgi pretēji tam, ko pauž publiskajā telpā. Tāpēc visbiežāk iedvesmo tieši darbi, ne tikai vārdi. Taču tas ir neizbēgami - katram no mums līdz kaut kādām savas dzīves atziņām ir jānonāk pašam, sajūtot un saredzot savu pieredzi, piedzīvojot kļūdas un no jauna mēģinot. Es reizēm pavisam samulstu, skatoties, cik ļoti cilvēki cenšas kļūt bagāti un vēl bagātāki, slaveni un vēl slavenāki, skaisti un vēl skaistāki. Pavisam traki ir, kad mums nekad nav gana, kad nenovērtējam un nepamanām, cik daudz patiesībā mums dots. Šķiet, tad cilvēks arī attālinās no savas sūtības un būtības, no sava veseluma un veselā saprāta. Bet reizēm vajag tikai vienu roku, kas palīdz piecelties, vai gluži otrādāk - iedunkā, sapurina, un kaut kas pamazām atkal mainās. Es nezinu, kā ir patiesībā, es tikai tā to jūtu. 
Ja uz visiem jautājumiem būtu pareizās atbildes, tad gan droši vien mēs te nemaz nesarunātos un nesatiktos, tad dzīvotu vieni kādā mēģenē, jo nebūtu jau, uz ko tiekties. Bet jautājumi, manuprāt, nozīmē virzību. 

Ziema man asociējas ar:

- sniegpārslu deju uz tramvaju jumtiem;
- dūraiņiem, kas pieglaudušies sargā plaukstas;
- siltu segu, kas aicināt aicina pasapņot;
- mierīgiem spēļu vakariem;
- meža zvēru pēdu nospiedumu meklēšanu sniegā;
- laimi, kas meklē mājas;
- ieģērbtiem cilvēkiem, kuri izelpo garaiņus;
- piedzīvojumu garšas meklētājiem, kuri laižas pa, no, ap visu, kas balts;
- laiku, kad visbiežāk vakariņas norit sveču gaismā un gaisā virmo laimība.

Viss patiesībā notiek, un mums ir ļauts to piedzīvot. Tā gan ir viena lieliska atziņa. 

Evita

P.S. Meklējot kādu skaistu foto šim ierakstam, atradu video (es ļoti tādu arī vēlētos prast izveidot), kas, manuprāt, ietver visu, par ko iepriekš runāju. Jā, tieši citu gribasspēks, pasaules izjūta, sasniegumi un mērķtiecība arī mūsos veido vēlmi gribēt un redzēt vairāk, plašāk un pa īstam. Ja tev ir divas minūtes laiks, tad, lūk, video: http://vimeo.com/51536124