Par tiem rītiem.

Labrīt!

Cik atšķirīgi mēdz būt rīti, tik atšķirīgas mēdz būt sajūtas no rīta. Un domas. Reizēm pamostoties šķiet, ka viss ir iespējams, ka dzīvi vajag vienkārši dzīvot - ieklausīties sienās, izelpā, skaņās, kas visapkārt, un tās tev parādīs ceļu, ja būsi apjucis. Galvenais ir uzticēties. Sev. Vispirms sev. Būt drošam savā izvēlē. Citi rīti pauž gluži pretējo - nelīst ārā no gultas ne ar labo, ne kreiso kāju. Kāpēc es to tā saku? Jo esmu piedzīvojusi gan vienus, gan otrus rītus. Esmu veikusi dziļas ieelpas un izelpas, lai sevi nomierinātu, lai iedvesmotu, lai sadzirdētu un visvairāk, lai apzinātu. Esmu arī vilkusi segu uz galvas un iekšēji šņukstējusi.

Dzīve ir skaista. Mēdz būt iedvesmojoši uzraksti. Taču reizēm atsevišķu cilvēku dzīve nebūt nav skaista, tajās ir daudz vardarbības, ciešanu un sāpju. Tas vienmēr liek domāt par kaut kādu netaisnību un liek izjust duālas izjūtas. Taču ne mums to izmainīt. Ne mums ar savu vardarbīgo palīdzību to izmainīt. Tikai pats cilvēks var sākt ieelpot un izelpot un palēnām līst ārā no melnā cauruma, kurā viņš ir iegājis. Apzināti doties prom, izvēloties citu scenāriju. Man šķiet, tieši tas, ka tu apzinies, kas ir tev dzīvē svarīgais, palīdz grūtās situācijās izdzīvot, nesajukt prātā. Noteikti palīgā nāk arī mūsu psiholoģiskie aizsargmehānismi. Taču svarīgākais - zināt, kas ir tava vērtība un kādas ir vērtības, pēc kurām veido attiecības ar pasauli - ko dod, ko saņem, ar ko met, kā glaudi. Kad to apjaut, tad vari lūgt pēc palīdzīgas rokas jeb drīzāk, tad viss notiek uz labu, it kā nemanāmi, bet notiek...

Pēdējā gada laikā man ir bijusi iespēja iepazīt jaunus cilvēkus. Citas daudzu gadu attiecības atkal ir transformējušās un bilde ielikta albumā - vēsturei. Man ļoti patīk piedalīties un skatīties, kā starp cilvēkiem notiek tuvināšanās un attālināšanās. Patīk vērot, kā tas atskan manī - kas sakņudina pakrūti tāpēc, ka patīk un kas sakņudina, jo piezagušās skumjas, ka viss nenotiek, kā man gribētos. Tomēr visvērtīgākais šajā mijiedarbībā ir tas, ka tu pamani un jūti. Ko gan mēs darītu, ja būtu bezjūtīgi un visas dziesmas skanētu vienādi.

Šodien ir piektdiena. Ir silts vasaras rīts, kas sola karstu dienu. Basām kājām esmu apsēdusies pie galda. Fonā skan Viegli dziesmas un esmu sev uzvārījusi kafiju, domās pārlapojot epizodes no vakardienas tikšanās. Jā, šis ir lielisks mirklis. Kaut kur pasaulē kāds satiekas pirmo reizi, kāds atvadās, kāds ilgi un cieši lūkojas tumsā, kāds piedzimst un kāds pārveidojas. Kaut kur tālumā ir dzirdams laika ritējums. Paldies, ka ļaujat ar to padalīties.


Evita