7.klases eseju konkurss

Jā, es reizēm vēlos apaut savas kedas, pavirši iemest skatienu spogulī un skriet pie tevis. Pie tā tevis, kurš mani pieņems, paņems azotē, piepacels un apmīļos.
Un tad es tev skaitītu visas pirmās dzejoļu rindas, ko atceros, jo daudz jau es neatceros. Vēl es tev stāstītu, kā man ir gājis un cik smieklīgi negājis pa šiem daudzajiem nesatikšanās gadiem. Tad tu varētu kādu brīdi klusēt, un klausīties, cik juceklīgi mani vārdi skanētu, jo es knapi spēju apjaust, ka tos stāstu tev. Es noteikti steigtos, jo man šķistu, ka man nav daudz laika. Mani smiekli, es vienkārši mēģinātu mazināt šī mirkļa nozīmību un slēptu savu uztraukumu. Jā, jocīgi, ka tas uztraukums rodas vien iedomājoties. Visdrīzāk mēs  nemaz nestāvētu pie jūras kā rāda romantiskajās filmās, varbūt tas būtu veco ļaužu pansionāts vai kādā citā veco ļaužu saviesīgā pasākumā... Tad gan tas būtu mazliet jocīgi. Nē, tas būtu agrāk, un tas būtu pietiekami romantiski, lai vide nesabojātu pašu satikšanos. Vietu es ļautu tev izvēlēties.

Jā, es reizēm ļoti vēlos apaut tās kedas un brist pāri rudzu laukam, peldēt pāri dīķim un galu galā lasīt tev priekšā stāstus, ko paslepus vakaros un dažos rītos būtu sarakstījusi. Vēl es ēstu ķiršus un ar savu degunu pieskartos tavējam. Jā, to es darītu vairākkārt, jo tā tu būtu mana deguna galā. Visapkārt cilvēku balsis šķistu tikai fons un nesvarīgs troksnis, ja arī tas kopīgiem spēkiem mēģinātu man paziņot par pasaules galu. Es tev tūkstoškārt atvainotos, negaidot atbildi.

Es reizēm ilgojos pēc tā, kas vēl priekšā. 'Nepacietīgā', tad es sev saku. Domājot par izvēlēm un notikumiem. Nevaru neatcerēties atkal savas daudzkārt jau pieminētās kedas un mirkli, kad tu nevērīgi ēdi čipšus ar tomātu garšu, un es no tiem atteicos, jo pārāk ļoti tos gribēju, lai spētu tev to pateikt. Par pārpratumiem, ieradumiem, naidniekiem es klusētu. Vērtu vaļā savu sirdi un darinātu krelles.


Lūk, septītās klases eseju konkursa uzvarētāja,

Evita