tikai atmiņas par to

Pirms neilga laika uztaisīju sev kafiju. ar pienu, protams. patiesībā es jau kādu laiku saku, ka kafiju nedzeru, tikai, aizejot ciemos, man impulsīvi sagribas iedzert kafiju. drīzāk dēļ tā rituāla, kad ieber kafiju skaistā krūzē, čalo ar meitenēm, tad uzlej ūdeni, nogaidi kādu laiciņu un pievieno pienu. smarža ir jau piepildījusi virtuvi, kā arī krāsa ir tik ļoti uzrunājoša. vai ar Tevi ir līdzīgi?

Kā jau iepriekš teicu, man ir viens obligātais rakstu darbs jāizved, tad, lai to mirkli attālinātu, es šodien iekāroju kafiju. un darīju visu kā parasti. tikai ūdeni, šķiet, vārīju vairākkārt, jo pa to laiku jau biju piemirsusi, ko es gribu.

taču man jāatzīst, kafija savu svarīgo vietu manā dzīvē ir zaudējusi. Tā garšo tik parasti un tajā pašā laikā nekā, tai vairs nepiemīt spēja sakutināt man vēderu, lai es jau sāktu pēc tās ilgoties atkal. izrādās, ka tikai vēl prāts atceras to, ko tā man iepriekš nozīmēja. jā, ir pat zinātniski pierādīts, ka organisma šūnas ļoti labi saglabā informāciju par mums nozīmīgām lietām, vietām, garšām, smaržām, cilvēkiem, notikumiem, skaņām un kad ar to ikreiz saskaramies, tās piegādā mums seno informāciju...

Lūk, es varu atvadīties no savas īpaši īpašās kafijas un no tās mīlīgā pagatavošanas rituāla. cik viss patiesībā ir vienkārši! daudz vienkāršāk, kā mēs to sākotnēji iedomājamies, tāpēc bieži vien varbūt nemaz nemēģinām.

esmu lasījusi informāciju, ka cilvēkam ir nepieciešama tieši 21 diena, lai kaut ko savā dzīvē izmainītu - ieviestu jaunus rituālus vai atteiktos no kaut kā. es neesmu skaitījusi, taču nekad nebūtu domājusi, ka grūtības vai viegluma pakāpi kaut kam mēs katrs pats piešķiram.

un ziniet, prāts patiešām ir liels viltnieks un reizēm izstrādā ar mums lielus jokus.

mīļi,
evita