Laiku pa laikam es ļaujos skumjām, un es tās izbaudu. Es skatos filmas, kuru laikā sirds iesmeldzas un reizēm tik ļoti sažņaudzas. mīlestība.
un šis rīts bija tieši tāds. es biju mājās viena un atļāvos neko citu nedarīt kā noskatīties no rīta filmu. kārtējo reizi galvā nodunēja - dzīvo sev, dzīvo skaisti un patiesi, dzīvo tagad un saki uzreiz, ko vēlies pateikt. neturi aizvainojumu, piezvani un pasaki, ka esi priecīga/s par to, ka tik daudz viens otram esat devuši. jā, mums nesanāca. un varbūt ne tāpēc, ka nebūtu mīlestības, varbūt vairāk bija egoisms un nesapratnes. un galu galā, tu zini, ka jūs vienmēr viens otram būsiet īpaši un atpazīstami pa gabalu.
es šodien piezvanīju savai vecaimammai. es tik ilgi tam gatavojos, nezin', kāpēc. izdzirdot viņas balsi, es biju laimīga. tāpēc, ka es zinu, ka viņa man ir ļoti nozīmīga, tāpēc, ka viņas balss nav mainījusies, tāpēc, ka es zinu, ka tā nebūs mūžīgi. es stūrēju un ļāvos sarunai. es ļāvos, lai izrāda rūpes, ļāvos, lai pačīkst, ļāvos, lai runātāja ir viņa nevis es. es pateicu, ka viņu ļoti mīlu. sev apsolīju piezvanīt viņai katru nedēļu.
kad es ļaujos skumjām, man skan mūzika, kas mani dara smeldzīgi laimīgu. un es gaidu baltu, pūkainu sniegpārslu uz sava degungala.
tā ir viena diena, kad es tam ļaujos. tikai viena. vairāk gan ne.
evita
bilde te.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru