es pamanīju.

ziniet, ir dienas, kad ir izjūta, ka neviens tevi neredz, neviens tevi nezina un tu tāpat - nevienu nepazīsti. tā nav poza vai loma, bet tāda iekšēja izjūta. taču ir citas dienas. kad no rīta pamosties neticami priecīga, serotonīns asinīs ir pietiekami piegādāts, un pēkšņi tu pamani tik daudz krāšņā. vēl vairāk, pie tevis atnāk absolūti sveši cilvēki un jūs runājat un smejaties tā, it kā būtu kopā paveikuši kaut ko milzonīgi nozīmīgu.

es šodien pamanīju:
- meiteni ar tumši brūnām acīm. tik skaistām. tas brūnums dzīves laikā paliekot arvien gaišāks.
- savu iekšējo brīvības izjūtu.
- cilvēku tiekšanos vienam pēc otra.
- vārdu apmaiņu publiskajās vietnēs. tādās reizēs es domāju, cik tomēr katram gribas aizstāvēt savu taisnību. un vēl - man šķiet, rakstos bieži vien tu pats ieliec savas emocijas. tāpēc rodas reizēm pārpratumi par domātā jēgu.
- gaumīgāko un skaistāko ziedu veikalu un lieliskās gladiolas tajā.
- saimnieka atspulgu viņa suņa uzvedībā. [atzīšos, ka šodien tam večukam, kurš visu laiku ar pavadu sit savam sunim, gribēju ar papēdi uzkāpt uz kājas.]
- citas iespējas, kuras nedrīkst tā vienkārši laist garām.
- vienu dikti gaumīgi saģērbušos jaunu vīrieti, ar tik skaistu žaketi.
- dzīvē ik pa laikam notiek pavisam negaidīti priecīgi notikumi. un tieši tad, kad patiešām negaidi. varbūt tie ir uzmundrinājumi vai mazas balvas, bet tādi patiešām ļauj priecāties tam mazajam bērnam iekšā un lielajai tantei ārpusē.

mana gudrība vēl aizvien šķiļas ārā. tas patiešām nav nesāpīgi. tas liek atcerēties par to, ka dzimšana saistās ar sāpēm. sāpes vienkārši eksistē. jēgu un nozīmīgumu tām piešķiram mēs paši.

mīļi,
evita