esmu sākusi pievērsties tiem darbiem, kas steidzami un laikietilpiigi. arii sarežģiiti. un briižiem bezgala smagi.
esmu dzirdējusi sakām (droshi vien arii tu), ka bērniibaa gan zaale bija zaļāka un debesis zilākas, pankūkas iipashaakas un mammas parfiims - ar savu burvestiibas devu. un tas liecina, ka bērniibā ar mums bija viss kārtiibā. jā, protams, bija nedarbi, bija draugi, bija asaras par vecāku aizliegumiem, bija vecāku nesavtiigaa miilestiiba un liidz ar to droshiibas izjūta, kas bērnam ir tik būtiska.
es nesen satiku kādu cilvēku, kuram bērniiba neasociējas ar ieprieksh rakstiito. tajā vairāk ir dominējis sekojoshais: bailes, meli, vainas izjūta, draudi, emocionālā un fiziskā vardarbiiba, nemitiiga jurģoshana utt.
cik dažādas mēdz būt bērniibas un atmiņas par to, vai ne? es ticu, ka abos gadiijumos vecāki taču gribēja, lai bērns uzaug par pieklaajiigu un normālu cilvēku. taču daži vecāki mēdz būt nekritiski pret savām audzināshanas metodēm. cilvēki galu galā otram spēj dot tikai tik daudz, cik pashi ir saņēmushi. pamazām pieaugot, mēs - cilvēki, katrs ar savu dziivesstāstu, nododam savu mantojumu tālāk un tālāk. ir jābūt gan sakritiibām, gan lielam gribasspēkam, lai sho ķēdiiti pārrautu.
evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru