ātrvilciena pieturas.

dienas skrien. vakar bija pirmdiena, bet riit jau treshdiena. un es censhos laikam tikt liidzi. jāatziist, reizēm ar mani ir tā, ka atmetu ar roku, ja neizdodas. reiz ar mani nebija interesanti spēles spēlēt. ja neuzvarēju, tad ne tikai rokas pa gaisu, bet visi spēles kauliņi arii. tagad es domāju, cik paredzama biju. tādi nu mēs reiz kļūstam. pashi sev un arii citiem. man patiik pretoties manai paredzamiibai. censhos izrauties no rutiinas. reiz kāds mūks uzskatiija par atkariibu to, ja dara vienas un tās pashas lietas ierastā seciibā un tā katru dienu. modinātājs - čiibas - drēbes - zobubirste - utt. viņs centās katru dienu kko pamainiit. laikam baidiijās klūt par atkariigo. es arii katru dienu censhos savu dienas ritmu mazliet pamainiit. ne pārāk labi izdodas, jāatziist.

tāda maza atkāpe manā stilā. shodien es domāju, cik žēl, ka mums nav ātrgaitas vilcieni. iekāp un pēc neilga laika esi galapunktā. tā es varētu mainiit savu ieradumu. proti, braukt vairākas stundas liidz sasniedzu riigu. un tas mani neprātiigi nogurdina.

vēl. shodien atkal izjutu, cik tas ir burviigi, ja tev kāds uzraksta jauku vēstuli. es tādu saņēmu. ir lieliski vienam otru patiikami pārsteigt. ar vārdiem, smaidu, pieskārienu, dziesmu, skatienu, empātiju, grāmatas citātu... un vēl tā sajūta, ka tas tev tiek dāvāts, negaidot neko atpakal. vismaz manii ir tāda sajūta. jo man arii patiik dot.
un gribu, lai otrs saprot bez vārdiem, ka to daru no sirds un esmu laimiiga, ka man vispār ir tāda iespēja.
un tas mani patieshaam iedvesmo un dara prieciigu. godiigi un pa iistam.

saldus sapņus vēlot,
evita