es un tie citi objekti

Brīt!

Vakardien vakarā biju tik sašutusi, ka man pa ilgiem laikiem gribējās vienkārši būt tik vājai, lai ieliktu savu galvu kādam klēpī un paklusētu. es zinu, ka tas būtu no sērijas 'mama, raģi menja obratno' un tas nozīmē cilvēka attīstības regresu.. bet par laimi vai diemžēl man nebija tādas iespējas, tāpēc vienkārši liku lietā prātu un izdarīju secinājumus.

Manai meitai bija jauna pieredze. un man savukārt tikai atsvaidzināja atmiņu par šādām situācijām. visi cilvēki nemēdz būt tādi superkomunikabli un nobrieduši. un ne visiem patīk savs darbs. šoreiz runāju par bērnu zobārstu. protams, valsts iestādē (kas ne vienmēr ir sliktākā, bet bieži vien tur pieklibo kaut kas - attieksme, kvalitāte vai kāda tīri tehniska lieta). pirmo reizi, kad tur manai meita laboja zobu, patiešām bija laba zobārste. bet šī pat bērnam neko nepastāstīja, kas būs, ko darīs. tikai pavēlēja, lai rokas paliek zem dibena un tad, kad taisīja - čiks, un betija tā kā gribēja protestēt, jo sāpēja taču, viņa teica, tu man te neko nedari, jo es zinu visu, ko jādara, tu neko nezini. (super uzmindrinoši) es daudz nestāstīšu tālāko, jo mans bērns ne mirkli netika uzslavēts par brašo turēšanos. līdz arī viņa neizturēja šo ļoti rupjo jeb raupjo apiešanos. kā pret priekšmetu. tikai piebildīšu, ka mani vēl beigās izdzina no kabineta un ar balsīm spēlēja teātri, lai mammīte domā, ka bērniņš saņēmies. man bija skaidrs, kas tur notiek. tikai sev uzdevu jautājumu - kāda velna pēc es sēžu ārā. un to klausos. kāpēc izgāju? un tā sajūta ir tik bezspēcīga.

es arī zināju, ka betija man pēcāk jautās, bet kāpēc tu izgāji ārā. vienīgais, ko varēju atbildēt, ka tādi bija viņu noteikumi. un es tiem diemžēl pakļāvos. un, protams, ka nelīdzēja tas, ka es tikai beigās pateicu, ka betija nav no tiem bērniem, kas par visu raud. ar viņu lieliski visu var sarunāt, ja paskaidro un ir kaut cik normāla attieksme.

mēģināju vēlāk ar betiju runāt, ka ir dažādi cilvēki. un ka nākamreiz iesim pie tādas dakteres, kurai patīk tas, ko viņa dara, kas nenozīmē tīksmināšanos par bērna asarām un vēlmi viņu 'atspārdīt'.

Katra pieredze ir pieredze. to nepiedzīvojot nevar zināt, kāda ir tā īstā pasaule. tas, ka mana meita jau pēc laiciņa dziedāja un smējās, bija man kā saldais ēdiens, ka esmu nodrošinājusi pietiekami labu 'background', lai viņa šādas situācijas spētu pietiekami saprotoši pieņemt, un tas nerada bezgalīgu traumu.


Šodien tas stāsts nav gluži par labo. bet varbūt drīzāk, kā to ne pārāk labo izmantot savā attīstībā.

Un, cilvēki, beidziet savu nīgrumu, nepiepildītību, aizvainojumu, bezmērķību, mazvērtību gāzt pār citiem. Kaut vienam pasakiet ko patiešām labu un no sirds. saņemsiet pretī daaaudz noderīga. tik vienkārši, bet vai tā darām?
moralizēju? varbūt. izjūtas mani tādas pārņēma.


evita.

bilde: lostlibertycafe.com

par labo.

Ja nav, ko rakstīt, tad nevajag.
Bet, nē, es kaut ko tomēr ierakstīšu. Es zinu, ka daži te nāk kā uz satikšanos ar mani. virtuālo. bet reizēm vari piekāpt arī uz reālo. Tā, protams, nav tik droša un nevar noslēpties, bet tad vismaz Tu redzēsi, ka daudz esi tikai iztēlojies, kāda nu viņa ir vai nav.

Šodien, stāvot autobusā un raugoties pa logu, es nodomāju, ka šitā lieta jāatspoguļo.
proti, trīs šodienas labās lietas/notikumi. šodiena gan vēl priekšā. varēšu vakarā paturpināt.

- bez modinātāja beidzot pamodos īsi pirms modinātāja zvana [6:40]. es nudien priecājos par to stundu.

- jauns vīrietis atbrīvoja vietu, lai man un manai meitai ir, kur piesēst. mēs neapsēdāmies. Bet mana meita paskaidroja onkulim [kurš sēdēja blakus brīvajai vietai un teicās, ka pieklājība prasa apsēsties], ka mēs tikai pār tiltu pārbrauksim. Es arī pateicos par izrādīto pieklājību. Patiešām tas nenotiek ļoti bieži. tā palaišana.

- viss notiek. palēnām, bet notiek. es esmu priecīga.


Lai priecīgi arī jums,

evita

cilvēkstāsts.

Kundze man pastāstīja par atgadījumu, kad teicu, ka cilvēkiem jau ļoti dažādas tās gaumes un katru dienu varbūt pat sava mīļākā krāsa, noskaņojums vai apģērba gabals.

'Vīrs man atnes saldējumu', viņa saka. 'Es pagaršoju un viņam saku:'Kur tik negaršīgu saldējumu man atnesi!?''
Nākamajā dienā vīrs atkal nopircis saldējumu un pacienā sievu arī, protams.
Šoreiz viņa saka: 'Vai dieniņ, šis nu gan ir brīnumgards saldējums!'
Beidzot arī vīrs ierunājās:'Šis, mīļā sieviņ, ir tas pats, kas vakardien!'
Sieviete smaida.

Morāle? mesidžs? Nu paši jau lieli un sapratāt. šis stāsts man ļoti patika un tik jauki, ka kundze to atceras, piemērojot vajadzīgajai situācijai.

un varbūt man vēl pietiek pacietība, lai sagaidītu siltāku laiku. gribu to pumpuriņu un tulpīti. gribu to saules pārņemto ķermeni. nu tik ļoti, ļoti es gribu.

e.

siltums bildē no nodeviantart.com

mainīgi nemainīgais.

Ne reizi vien ir dzirdēts par ātro pasaules ritmu, par to, ka viss tik ļoti mainās - notikumi, cenas, attiecības, attieksme, pārliecība, domas, vecums, statuss...

Tad es tā iedomājos, kas nav mainījies. Kas man šķiet tāpat kā bērnībā vai pusaudžu gados. Vai tas vispār ir iespējams?

- es mīlu savus vecākus un māsu, protams.
- man vēl aizvien ļooti garšo pankūkas (šodien varbūt uzcepšu tās ļooti plānās ar sviestu).
- man reizēm patīk skatīties mākoņu tēlos. kā krokodils apēd papardi. vai kā zaķītis dejo ar lāci.
- man patīk rakstīt. es to joprojām daru. ir gan izmainījies veids. kādreiz domāju, ka saceru dzejoļus. bet tagad vienkārši 'laižu' brīvā pierakstā un stilā (he).
- ir dziesmas, kas man rada asociācijas. tās pašas dziesmas, tās pašas asociācijas. par dzīvokli. par valmieru. par telefona ienākošo melodiju. par bēgšanu. par aizskatuvi.
- mājas smarža. manu vecāku mājas smarža. tā patiešām ir tāda pati kā iepriekš. īpaša un skaista. kad aizbraucu ciemos, to sajūtu uzklātajos palagos.
- pie manas vecmammas noslēpumi neeksistē. vēl aizvien. he. tāpat uzzināšu to, ko kāda viņas mazmeita pastāstījusi. pieteiks gan, ka šito jau nedrīkst tā teikt, bet, kas tur īsti ir, evucīt, nezini? un, jā, viņa vēl joprojām mani sauc par evucīti. vienmēr. reizēm sajaucot mani ar māsu vai māsīcu.
- man ne pārāk patīk skatīties multfilmas.
- es vēl aizvien domāju, ka esmu forša, kāda nu esmu un tāda ir arī pasaule ap mani (paldies, mam un tēt, par to lielo mīlestību, kas stiprinājusi un veidojusi šo sajūtu. reizēm jau sanāk vilties arī! ;)
- braucot ar auto uzkalna un lejā, vēl aizvien iekutas pakrūtē. un tad es smejos.
- es saulē mēdzu apdegt.
- man patīk mazas dullības.


- man patīk tas, kas notiek pa īstam. tāpēc reti 'turu mēli aiz zobiem'.
- es mēdzu aizstāvēt it kā vājākos. (manuprāt, vājākos)

Sākotnēji man šķita, ka gandrīz viss ir savādāk. bet kaut kas ir noglabāts tai failiņā un nemainās. varbūt es neļauju mainīties, jo tā vienmēr uz mirkli var atgriezties tur, kur ir bijis labi.

ar sveicieniem,
e.

div'sejas.

Labrīt no rīta, kad mazliet jau smaržo pēc pavasara. kaut visi jau saka, ka tikai šodiena tāda. bet man pietiek, lai gribētu izkāpt vienu pieturu ātrāk un doties tālāk ar kājām.
šodiena man sakās salīdzinoši agri, bet tas mani nemaz nesatrauc un nemulsina, jo man patīk agri rīti. kādreiz tas šķita tik nejēdzīgi, bet tagad tas šķiet absolūti pieņemami. ne tikai ķermenis mainās, arī iekšējie procesi norit mazliet citādi.

Vakar pie manis bija ciemos atbraukusi sen nesatikta draudzene.Lai arī deviņos man jau acis taisījās ciet (lūk, tā otra puse agrajiem rītiem), satikšanās bija garda, runājām par būtisko, par cilvēcisko un necilvēcisko.
Pēc tikšanās un pēc attiecīgo tēmu apspriešanas, man šodien ir radušies daži jautājumi.

Kā Tu jūties, kad Tavā priekšā cilvēks smaida, bet pagriežot Tev muguru, liek pirkstu pie deniņiem?
Jāatzīst, ne pārāk labi, vai ne?

Kā Tu jūties, kad cilvēks ar ovācijām Tevi sagaida un iesaista jaunos projektos?
Labi, vai ne? Noderīgi, vai ne? Tikai Tu vēl neapjaut, ka tiec izmantots. Tiklīdz būs cita situācija un cits objekts, Tu skaisti tiksi ignorēts, avīzes rotās ne Tavu seju, jauniegūtie paziņas pēkšņi uz Tevi sāks dīvaini skatīties.

Kā jūties Tu, ja ar Tevi otrs cilvēks nerunā?
Kā nu kuro reizi. bet pārsvarā tā ir emocionālā vardarbība. darba vidē to dēvē par mobingu un bosingu, ar mērķi šo cilvēki izraidīt no kolektīva. cilvēks šādu psiholoģisko teroru nevar ilgi izturēt.

Kā Tu jūties, kad par Tevi stāsta ne pārāk glaimojošas lietas, un Tu to vēl pie tam dzirdi? Savukārt to netieši jautājot, cilvēks noliedz un saka, ka tas cits taču kaut ko vienkārši ir sajaucis. Tātad atkal jau citu, nākamo pazemo un apmelo ar mērķi radīt tādu situāciju, kas izdevīga ir tikai pašam.

Un vispār - kā jūties Tu, kad Tev otrs stāsta sliktu par kādu citu? Kādu info Tu saņem no šīs situācijas?

Es tā varētu turpināt un turpināt. Atceros, ka vidusskolā man bija ētikas skolotāja, kura teica, ka dzīvē visbriesmīgākais ir divkosīgs cilvēks. Es tad nebiju tādu sastapusi, ja neņem vērā meitenes, kas visiem līdzekļiem cīnījās par puišu uzmanību vai ietekmes zonām, taču tas vairāk bija saistīts ar hormonu izmaiņām asinīs un neapzinātām rīcībām. Taču pieaudzis cilvēks ar divām sejām, kurš jūtas garā vājš un tāpēc meklē sev koalīcijas partnerus, tas man šķiet tik zemiski un infantili, un slimi. jā, par veselīgu personību jau noteikti nevar šajā gadījumā runāt.

Taču, jāatzīst, kamēr ir avis, būs cirpēju. un tas ir nenoliedzami. skatoties un klausoties par situācijām neskaitāmajām, tas šķiet vēl analizējami. bet būt tādā situācijā pašam, es teiktu, ka tas ir pašnāvnieciski. Es priecājos par savas draudzenes izturību un pieņemto lēmumu. un uzskatu, nevajag būt par kājslauķi citam, kura vērtības ļoooti atšķiras no Tavējām.
Tā jau ir, visbiežāk attiecības tiek veidotas tāpēc, ka ir kāds abpusējs labums un tiek pārtrauktas, kad šis labums izsmelts.

mani šīsdienas vārdi iedvesmojošai dienai: sniegpulkstenītes, siltāks gaiss, mūzika, aizkari pie loga, arvien vairāk riteņotāju ielās, koša šalle, rīta saruna ar tēti...

priecīgi,
e.

p.s. kādu laiku esmu parakstījusi šīs ziņas kā Evita (var jau var atrast arī kādu manu foto iekš ziņām). Man ir doma, ka nu jau varētu arī pastāstīt par sevi nedaudz vairāk. Bet tas kaut kad tuvākajā nākotnē, ja vairākums par. :)

bilde: leavingschool.co.uk

dziesma.

Šodien šī dziesma man lika pārtraukt dusmoties par niekiem vienā acumirklī.
es tajā klausījos kā noburta un aizmirsos. tik skaista balss, tik skaisti vārdi, tik izjusti un skaisti vispārākā pakāpē.
cik burvīgi, ka ir tik talantīgi cilvēki (Augstākā izraudzītie?), ka ir mākslas veidi, kas dod iespēju sajust varbūt pat to, ko nekad nebūtu iespējams sajust.

Brīvdienas ar sniegu. Bet tas man dod nelielu cerību, ka viss ar pasauli būs kārtībā. ka martā vēl nesāksies vasara un ziemas vēl kādu laiku eksistēs. saudzējiet to mūsu pasauli..)

baudījumam dziesma.


evita

138tā ziņa 18ajā.piektdienā.

radio puiši un meitene stāsta, ka piektdienas rīts dikti aizņemts, lai precizētu par to, ko nu kuram vakarā jāņem, kur jāiet, kas būs vai nebūs...
man savukārt šodien tā filma tinas tik lēni, tik lēni. galvā dun [tās varbūt sekas no mana detektīvcienīgā sapņa, es bēgu, laikam no cietuma, slēpos mašīnā. un vienīgais apkārtceļš bija caur Čehiju. interesanti, bet tai sapnī man bija sajūta, ka es nekad neatgriezīšos mājās, savā zemē.]. nezinu, kāpēc tā. jau no rīta manas acis tik lēni 6:45 atvērās. pa ilgiem laikiem, jāatzīst, tās neatvērās pašas no sevis. bet gan tā skaņa no telefona izbaidīja. pieejot pie spoguļa, es mazliet [nu pavisam mazliet] tā kā sabijos. jomajo, nodomāju, pirms dažiem gadiem tā vēl nebija. nu ko, pārmaiņas notiek. un arvien labāk sāku saprast mammu, kas teica, ka pēc kaut kāda cipara patiešām notiek attiecīgi kaut kādas izmaiņas.

pa ceļam.
- guļošs vīrietis [tautā dēvēts - bezpajumtnieks]pie atkritumu tvertnēm. pakritis, slikti palicis. gulēja absolūti nekustīgs. varbūt jau miris. nezinu. sajūta, paejot garām, dīvaina. lai arī sieviete teica, ka jau ātrie izsaukti un sirēnas dzirdamas, tik un tā sajūta tāda vainīga, ka viss, ko vari izdarīt, apiet šo cilvēku, it kā baidīdamies, ka nepielīp tev pašam 'kaut kas tāds'. taču šodien man nav tāda vēlme apspriest tuvāk eksistenciālos jautājumus.

- cilvēki trolejbusā. dažus jau atpazinu. interesanti, kāpjot man iekšā trolejbusā, viens puisis, kurš sēdēja, acumirklī, ļoti strauji rausās augšā, lai atbrīvotu vietu. nevarēju saprast, vai izskatījos gaidībās esam, vai noturēja mani par kontrolieri. lai vai kā, man nebija nekas pret sēdēšanu.

- soļi. meitenes ar augstpapēžu zābakiem liek tiik lielus soļus, ka izskatās nudien amizanti. steidzās uz vietu, kur jābūt noteiktā laikā. es arī apbrīnoju dāmas un jaunkundzes, kuras jau tik agrā stundā ir ar skaistām otrajām sejām un frizūrām. super, dāmas, es ar jums lepojos!

tāds rītiņš, ziniet. patiesībā kādu stundu tikai garš.

epastā bija atnākusi ziņa par to, ka velomaratons pavisam drīz jau atsāksies. un atcerējos, cik grūti man bija mīties apkārt Burtniekam, tās smiltis, kuras nevarēja caurbraukt. es tad domāju, ka nekad vairs. bet tas jau nenozīmē, ka šogad to nedarīšu.

Lai arī vēl vakar es biju pazudusi laikā un dienās, šodien ir, ir piektdiena. Nu tad - izdošanos!

Evita

bilde.