radio puiši un meitene stāsta, ka piektdienas rīts dikti aizņemts, lai precizētu par to, ko nu kuram vakarā jāņem, kur jāiet, kas būs vai nebūs...
man savukārt šodien tā filma tinas tik lēni, tik lēni. galvā dun [tās varbūt sekas no mana detektīvcienīgā sapņa, es bēgu, laikam no cietuma, slēpos mašīnā. un vienīgais apkārtceļš bija caur Čehiju. interesanti, bet tai sapnī man bija sajūta, ka es nekad neatgriezīšos mājās, savā zemē.]. nezinu, kāpēc tā. jau no rīta manas acis tik lēni 6:45 atvērās. pa ilgiem laikiem, jāatzīst, tās neatvērās pašas no sevis. bet gan tā skaņa no telefona izbaidīja. pieejot pie spoguļa, es mazliet [nu pavisam mazliet] tā kā sabijos. jomajo, nodomāju, pirms dažiem gadiem tā vēl nebija. nu ko, pārmaiņas notiek. un arvien labāk sāku saprast mammu, kas teica, ka pēc kaut kāda cipara patiešām notiek attiecīgi kaut kādas izmaiņas.
pa ceļam.
- guļošs vīrietis [tautā dēvēts - bezpajumtnieks]pie atkritumu tvertnēm. pakritis, slikti palicis. gulēja absolūti nekustīgs. varbūt jau miris. nezinu. sajūta, paejot garām, dīvaina. lai arī sieviete teica, ka jau ātrie izsaukti un sirēnas dzirdamas, tik un tā sajūta tāda vainīga, ka viss, ko vari izdarīt, apiet šo cilvēku, it kā baidīdamies, ka nepielīp tev pašam 'kaut kas tāds'. taču šodien man nav tāda vēlme apspriest tuvāk eksistenciālos jautājumus.
- cilvēki trolejbusā. dažus jau atpazinu. interesanti, kāpjot man iekšā trolejbusā, viens puisis, kurš sēdēja, acumirklī, ļoti strauji rausās augšā, lai atbrīvotu vietu. nevarēju saprast, vai izskatījos gaidībās esam, vai noturēja mani par kontrolieri. lai vai kā, man nebija nekas pret sēdēšanu.
- soļi. meitenes ar augstpapēžu zābakiem liek tiik lielus soļus, ka izskatās nudien amizanti. steidzās uz vietu, kur jābūt noteiktā laikā. es arī apbrīnoju dāmas un jaunkundzes, kuras jau tik agrā stundā ir ar skaistām otrajām sejām un frizūrām. super, dāmas, es ar jums lepojos!
tāds rītiņš, ziniet. patiesībā kādu stundu tikai garš.
epastā bija atnākusi ziņa par to, ka velomaratons pavisam drīz jau atsāksies. un atcerējos, cik grūti man bija mīties apkārt Burtniekam, tās smiltis, kuras nevarēja caurbraukt. es tad domāju, ka nekad vairs. bet tas jau nenozīmē, ka šogad to nedarīšu.
Lai arī vēl vakar es biju pazudusi laikā un dienās, šodien ir, ir piektdiena. Nu tad - izdošanos!
Evita
bilde.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru