Pilsēta bija kļuvusi par copy paste pasauli, kur visi fano par viena veida pastalām, t krekliem, mūziku klausās tikai to, kuru citi ir pateikuši, ka forša, grāmatas stāv ar putekļu kārtu, bet inteliģence runā, ka tām mājās ir jābūt. Kāpēc? Vai kāds vēl šodien jautā - kāpēc man to vajag? Tieši man. Ko es no tā iegūstu vai neiegūstu? Taču, ja tā padomā, lai viņi klausās, lasa un runā. Lai liek savos sociālajos tīklos kādus grozus un pārsteigumus viņiem atsūtījuši mārketinga daļa, kamēr kādsvēlas nopirkt gluži vienkārši garšīgu, īstu rupjmaizi. Uz kurieni pasaule ved cilvēkus? Nē - kurp cilvēki dodas?
Tā viņa bija domājusi, guļot savā centra dzīvoklī pirms nedēļas, kurā bija matracis un spogulis. Bija sākusi rakstu kādam portālam un tad sajutusi to falšo garšu. Par laimi, vasara tā arī tikai solījās sākties vai turpināties. Par laimi? Protams, nē. Bet tas netraucēja satīties mammas dāvinātajā aitas vilnas segā (nav reklāma) un baudīt lietus lāses, rakstīt savus memuārus, jo tā viņa nopelnīja sev iztiku. Pietika. Viņai nebija pat kaķa, par kuru būtu vēl jārūpējas, viņa varēja atļauties gana egoistiskas izvēles. Taču pats svarīgākais - tas, ko viņa darīja, viņai sniedza gandarījumu. Izurbties grāmatu kalniem, ko savākusi jaunajā bibliotēkā un citās mazajās, tad rakstīt un fantazēt par dažādām vides problēmām vai cilvēku attiecībām. Tas bija viņas devītais vilnis. Cilvēki ir tik ļoti ietekmējami indivīdi. Katru dienu viņam kaut ko saki un pēc laika skaties - jau noticējis. Viņa arī ticēja. Ticēja kaut kam lielam, patiesam, ticēja, ka tam, ko viņa dara vai nedara, ir jēga.
Guļot un skatoties uz aizkaram līdzīgo lupatu, viņa prātoja, kāpēc reizēm ir tik gļēva. Kāpēc viņai vajag šo mazo būdeli, kur no visiem paslēpties? Kas bija tas dzīvniekveidīgais viņā, kas lika vienā brīdī aizlaisties. Viņa vienmēr bija gana pašapzinīga un arī naiva nebija. Taču satiekoties ar savām ilgām, viņas pašapzinīgums satilpa mazās somiņas mazajā kabatā. Tieši tad arī viņa savā ceļasomā sameta visu savu dzīvi un kādu mantu, devās uz savu veco fiat (arī nav reklāma) un brauca uz lauku būdeli upes krastā, ko vecmamma bija paglabājusi tieši viņai. Ak, kaut viņa biežāk pēdējā laikā būtu viņu apciemojusi, samīļojusi ilgāk, paturējusi roku un smaidījusi, kad viņa vērīgi raudzījās viņas sejā. Izlikšanās. Tik daudz vietu aizņem izlikšanās. Izliekamies, ka priecājamies satikt, kaut domās jau sen esi okeāna otrā pusē, izliecies, ka pasniegtais ēdiens ir gards, nu , labi - interesants, izliekamies, ka neilgojamies, izliekamies laimīgi, izliekamies slimi, izliekamies turīgi, izliekamies, ka protam izlikties. Ha, reizēm viņai arī izdodas izlikties. Tikai ne toreiz, kad ēstuvē satikās ar savām ilgām. Minstinājās un vārdus teikumā jauca. Ai, cik forši, ka reizēm kāds neļauj tev izlikties! Viņa sen par to nekautrējās. Pieņēma savu ātri pukstošo sirdi, pieņēma mulsumu un tam pat uzsmaidīja. Taču pēc mirkļa viņa jau lika to savu dzīvi ceļasomā un devās uz būdu. Pakrūtē nesa līdzi kaisli, baudu, skūpstus, nepabeigto stāstu, savas šaubas, prieku un milzu apņēmību. Būdelē viņa turpināja rakstīt savu grāmatu. Par to, kā dzīvi redz viņa. Kaili, dzīvi un viņai jau pašai šķita, ka gana izklaidējoši.
Satiksimies! No iepriekšējās reizes istabā uz grīdas mētājās aprakstīta lapa. Viņas lapa, taču rakstītā atbilde lika sarosīties. Rokraksts atpazīstams. Tomēr neticami. Tas pat viņai šķita kā no kāda romāna.
Pilsēta viņai atkal šķita labirints, kur cilvēkiem vieglāk paslēpties. Pāriet ielai, kad redzi kādu labāk ejam prom, uzlikt mūzikas austiņas un noslēpties aiz saulesbrillēm. Bet te, būdelē, tevi kāds aicina satikties.
Lai jums drosme satikties!
Evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru