Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).
Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo situāciju, cik es varu vai nevaru, gribu vai negribu tajā piedalīties.
Dažas aktivitātes varētu būt šādas:
- reizi mēnesī kopīgs baseina/pirts apmeklējums;
- sen esam vēlējušās skriet krosiņu kopā, tāpēc to noteikti mēs varētu realizēt pavisam drīz;
- filmu skatīšanās un pēc tam pārrunāt nozīmīgāko vai arī nē;
- kopīga vakariņu pagatavošana BEZ tv fonā (jā, diemžēl šis ir tas, ko arī esmu pamanījusi, ka meitu šobrīd vairāk izklaidē tv, jo vecāki tik aizņemti. Tajā pat laikā gribu piebilst, ka visam savs laiks un ir arī skaidrs, ka pavisam drīz lielāka nozīme būs vecāku pleca sajūtai, jo gribēsies vairāk izzināt pasauli, pārbaudīt sevi pašai, ne tik daudz būt fiziski kopā...)
- dienas joks, dienas neveiksme, dienas kaprīze, dienas pārpratums (tādi taču mums ir ik dienu, vai ne?);
- reizi mēnesī meita izplāno brīvdienas aktivitātes;
- masāža - es zinu, ka bērniem ļoti patīk, ka viņiem pieskaras, labu laiku mēs mājās veicām masāžas rituālu pirms miega. Jāatzīst, tagad tikai ik pa laikam, kad sevi ļoti pierunāju, saņemos pamasēt meitai pēdas. Redzu, cik ļoti daudz tas viņai nozīmē. Diena uzreiz skaista, vakars kolosāls un rītdiena vēl skaistāka.
- braukt kopā uz tirgu, izvēlēties ziedus, augļus, dārzeņus (meitenēm savas darīšanas, puikām savas);
- un, jā, kopā skaistuma procedūras;
- pārgājiens, riteņošana, skrituļošana, pasaules apceļošana reāla vai virtuāla:)
Bet pats svarīgākais ir balss tembrs kādā tu IKDIENĀ sarunājies, kā klausies, kad bērns tev ko stāsta, kā paskaties. Ir tik viegli pazaudēt savu mierpilno attieksmi dēļ sīkuma, dēļ banāna mizas, kas nolikta smuki uz dīvāna:), tajā pat laikā izbrīna, cik pieņemošs tu esi ar mazāko, tik prasīgs kļūsti pret lielāko. Ne jau aiz ļauna prāta kāds kādu mazāk ievēro, ir asāks, bet gluži vienkārši nepietiek jaudas vai prasmju, vai traucē citas rūpes. Tāpēc laikam vispirms arī jābūt godīgai pret sevi un jāsaprot, kas ir tie laika kavēkļi, bez kuriem varētu iztikt vai kādas darbības var apvienot, lai būtu sajūta, ka esam kopā un 'pa lielam' mums tas izdodas. Es pati papildus'vēl palasu vecumposmu aprakstu (kaut šķiet, kas tur ko nezināt:), mēģinu arī pārorientēt savu domāšanu, ka mana meita pieaug, un viņai ir citas vajadzības, kā arī reakcijas uz ierasto ir kļuvušas atšķirīgas. Un tas ir pavisam normāli. Arī spurainums ir gluži vienkārši emocionālās saites raušana, attālināšanās. A ko es? Es tak tik viegli negribu padoties! Ha! Bet tad ik pa laikam nāk apskaidrība - man jābūt meitai blakus - viegli un dzīvesgudri, lai ļautu pašai uzziedēt un justies par sevi priecīgai!
 |
| pinterest.com |
Esmu jau šur tur ieminējusies, ka veidoju (palēnām) nodarbību programmu meitenēm par viņu pašizjūtu un savu emociju iepazīšanu. Uz pirmo nodarbību es aicinātu meitenes kopā ar savām mammām. Labprāt saņemtu uz epastu evittalo@gmail.com jūsu domas, ko jūs šādā nodarbībā vēlētos iegūt, un īsu iepazīšanās vēstulīti - kādas jūs abas esat.Vecums meitenēm 10-12gadi. Paldies!
Lai priecīgs solis!
Evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru