Es ļoti labi atceros, kad pirms dažiem gadiem, mīlīgi smaidot, iegāju darba vietā, kolēģi mani mazliet apsmēja. Es taču sen jau ārā no skolas sola, bet vēl aizvien pirmajā tik pacilāta.
Šorīt savai bērndārzniecei devos līdzi uz lielisko Lakstos ziedu veikalu, lai izvēlētos, ar kuriem apsveikt audzi un auklīti. Viņa gan pretojās, nedošot puķes. bet māte tomēr nopirka. atvaino, bērns. galu galā bija priecīga, ka viņai ir arī puķes. (bet varbūt vajadzēja ļaut nenest ziedus un piedzīvot sajūtas,kad nav, ko dot? mācīt uzņemties atbildību par savu izvēli? jautājums paliek atvērts.)
Šobrīd pavisam aktuāli paliek skaistā saskatīšana sīkumos. Kad pamani - ou, cik skaisti, cik košas krāsas, cik lieliska izvēle! Nevar noliegt, ka šobrīd viss notiek tik ātri, cilvēka resursi tiek izsūkti vienā mirklī, tāpēc ir vērts reizēm pateikt sev stop, kad atkal gribas kādu nolamāt vai dusmīgi atsaukt otram, vai klausīties kāda bēdu stāstos. sīkumus grūti pamanīt uz pārējā spilgtuma fona. šķiet, šobrīd tev pat jāprot nokomentēt, kā esi apģērbties, un kas tas par stilu. tev jāzina daudz. protams, dzirdu, dzirdu arī tos, kuri saka: bet var taču arī nezināt, negribēt zināt un būt pašam. Kā jau es šodien kādam rakstīju, manuprāt, tā bagātība un harmonija ir tieši šī spēja palikt uzticīgam sev, nepievilt sevi un pieņemt savas izvēles un notikumus dzīvē. Taču arī līdz tam briedumam ir savs ceļš ejams. taču, manuprāt, reizēm vajag arī tā, lai tajos prātīgajos un visu saprotošajos gados, tev kaut kas spēj 'noraut jumtu', vari izdarīt neordināras lietas, vari nedarīt, ko pati/-s no sevis sagaidi un ko citi. mani piesaista tieši šādi cilvēki. Tāpat ir jāsaprot, ka jebkurš solis pieprasa atbildību un zināšanu, kāpēc tā dari. tad mieriņš iekšā sēž un kustina savas kājeles, lai ko arī tu darītu.
Sāku ar septembri, bet turpināju ar skaistā saskatīšanu. šodien, nākot uz darbu, vērīgāk palūkojos sev apkārt. man pēkšņi šķita, ka tie ziedu pušķi ir tik niecīgi uz krāšņo māmiņu fona ar spīdīgiem bļembukiem uz bikšu kabatas. Vīrs gan man saudzīgi teica, ka laikam jau jāsaskata tas skaistais, jo tam procesam taču vairāk ir nozīme. (un kuram gan tas būtu jāsaka!) jā, piekritu un iekodu sev mēlē. Galu galā no 20 asteru maziem pušķiem sanāk ļoti liels asteru pušķis. Taču pats lielākais atslēgas vārds ir attieksme. Reizēm ir ļoti vērtīgi nomainīt - es tā gribu, man pienākas, man izdevīgāk, mans, tavs pienākums uz citu formu. Kādu? Padomā nu pats arī tai pirmajā septembrī!:)
Uzdevums visiem, kas vēlas uzdevumu:
Kanna, pilna ar pienu, sver 30 kg, bet kanna, piepildīta līdz pusei ar pienu, sver 17 kg. Cik kilogramu sver tukša kanna?
Lai jums lielisks mācību gads! Lai ir kāre izzināt, izprast un nezaudējiet drosmi jautāt!
Evita
uzdevums no RigaBrain.com
bilde.
Tavs atvērtais jautājums mani šobrīd visvairāk "uzrunāja". Paldies!
AtbildētDzēst