Vakar ar savu draudzeni Lieni bijām baletā. tā bija dzimšanas dienas dāvana.
sākumā es nezināju, vai man patiks. jāatzīstas, ka pēdējo reizi baletu skatījos vidusskolā, bet it neko neatceros no tā visa. tikai to, ka bija daudz balerīnu. un to, ka 'parasti jauniešiem balets nepatīk'.
sižetu es pirms tam nebiju izlasījusi. tad Liene man starpbrīdī pastāstīja stāstu par kurtizāni, bet es jau to gandrīz precīzi biju sapratusi. protams, es izrādes laikā prātoju mazliet, kā tas ir, ka tavs vīrs ir baletdejotājs. ka viņš tā savādāk liek soļus un kustas. rokas tik maigas un izjusti nostieptas. tajā pat laikā tik spēcīgas, lai spētu pacelt vairākas reizes pēc kārtas savu partneri ar vizuāli radītu iespaidu, ka viegli. esmu pārliecināta, ka no tā visa maz, kas pazūd ikdienā. domāju, ka profesija, tāpat kā ilgstoša slimība, kļūst par personības daļu. un tad es domāju, ka tomēr tā ir cita, savādāka pasaule. un ja šādiem pāriem piedzimst bērni, viņam ir ļoti grūti nekļūt par baletdejotāju, jo to nes vecāki it visā - uzvedībā, interesēs, bildēs, izskatā, dzīvē galu galā.
tas, kas mani ļoti uzrunāja bija noslēguma pateikšanās skatītājiem. tā kultūra. jauni čaļi paklanās tā, ka tas spēj radīt tikai apbrīnu. meitenes tiek izvirzītas priekšplānā, jo viņas vienkārši ir prīmas, sievietes, daiļais dzimums, skaistums... un man pēkšņi tik ļoti šķita, ka tāda attieksme ir liels retums mūsdienās. tā cieņa un tik skaista attieksme pret sievieti. un reizēm to ir tik labi sajust. ka tā vēl kaut kur notiek.
Esmu priecīga par dāvanu. paldies, Lien!
Lai labi jums!
Evita
bilde ņemta te.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru