patiesībā jau tauta šodien strādā. mana ģimene arī. prieks. es arī atrodos darbā. bet šodien man ir tik slinks noskaņojums. es gaidu, kad pavisam drīz došos mājās. pagatavošu kādu gardu ēdienu, kāds garšo tikai man. proti, neprātojot, vai kādam vēl tas garšos. un tad es gribētu atlaisties saules pielietajā istabas dīvānā. un saldi, sevi ieaijājot, pagulēt. šķiet, vakar esmu daudz patērējusi enerģiju. šodien to gribas atjaunot. mierīgi. gardi. un klusi. es ik pa laikam sestdienās fonā dzirdu 101 ainara piedāvātās dziesmas. tagad arī. viņš saka, ka tā ir iespēja izkopt savu gaumi. mhm. piekrītu. bet vai bieži vien nav tā, ka ir kaut kas vienveidīgs, ko vienmēr sauc par savu. ieraugot puķainu audumu, saproti, ka tas ir no tava sajūtu plaukta. sasmaržojot tikko ceptu rabarberu maizi vai sadzirdot skaņas, kas, neizskaidrojamu iemeslu pēc, vienmēr nozīmē vairāk kā citas.
Lai nu kā. šodien aprīlis nodos stafeti maijam. manam mīļākajam gada mēnesim. man šķiet, tas smaržo un izskatās savādāk. un saku paldies Katei par iespēju pakūkot kopā. un, jā, par servisu kādu citu reizi. bet varbūt arī nekad. visam savs laiks. un no kļūdām reizēm arī cilvēki mācās tieši tāpēc, ka kāds ir atļāvies tās skaļi nekomentēt.
slinki,
evita
p.s. man šķiet, ka VIŅŠ (kas augšā) jūtas līdzīgi. Bilde no vietnes, kurā ir darbi, kas mani apbur un tur.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru