Vai mēs, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, bieži vien kaut ko skaistu nepalaižam garām? Tā teikt - norakstām pirms vispār kas ir sācies.
Man nepatīk attiecības, kur sievietei/ vīrietim ir jau bērns, jo man bail, ka viņš mani atgrūdīs. Es netiekos ar jaunākiem puišiem, jo tie, kas ir bijuši, parasti uzvedas kā bērni.
Droši vien katram tā pieredze ir sava. Un, jā, man šķiet, ka tā bieži vien ir noteicošā, kāpēc kaut ko darām un kāpēc nē. Es vairs neuzticos, jo mani pievīla. Es nelietoju alkoholu, jo mans tēvs vai vectēvs bija alkoholiķis un man bail arī par tādu kļūt. Es situ savu bērnu, jo mani arī bērnībā sita. Redz, ja padomāju, tik daudz šādu piemēru varu nosaukt, ko man cilvēki ir teikuši.
Bet varbūt vajag mēģināt uzvarēt tās bailes un ļauties. Mēģināt lauzt to ieprogrammēto pieredzi. Arī es varu teikt, ka reizēm pati brīnos, kā uzvedos kaut kādās sev nozīmīgās situācijās. Vienā reizē gribas bēgt, jo atpazīsti kaut kādu sajūtu, ko izraisa attiecīgā situācija. Citā reizē gribas pacelt balsi, jo kaut kāda informācija pienāk,kas saka, ka tā vajag. Pēc tam tikai sāc domāt, kas ir tas, kas man liek šā vai tā uzvesties. Un brīnišķīgi reizēm ir atcerēties, kas mums 'nāk' līdzi no bērnības. Kas ir tie izteicieni un kā tie ir ietekmējuši mūs vai mūsu uzvedību dzīves laikā.
Beigu beigās arvien pārliecinātāka kļūstu par to, ka tas, kas mums ir jāpiedzīvo, jebkurā gadījumā tas būs, un tas notiks. Ja cilvēks ir brīvs un atvērts, nav sasprindzis, tad arī sāpes bieži vien ir mazākas, bet prieks lielāks.
Lai izdodas!
Evita
Bildē meitene enjoying life:) no http://www.busi-lifecoaching.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru