Svinēt dzīvi.

Brīdinu, šis ieraksts būs tik ļoti piepildīts ar mīlestību un labām domām, ka pat tiem, kuriem viss šodien ir fui, vairs tā varētu nešķist.

Šodien es paliku pie vārdiem - svinēt, izgaršot, izbaudīt rudeni. Un patiesībā visu dzīvi. Notikumus, kas nāk un iet, nevis uztvert kā šausminošus, neizturamus, pazemojošus, smagus, bet kā mazu ieskaitīti, lai tu tiktu nākamajā līmenī iekšā (tā,tā, vai es jau nerunāju dzejā? ja jāliek pēdiņās, sakiet, labojiet:).
Vakardien man bija brīnišķīga diena (šodien tā turpinās). Un tieši spontāna ļaušanās savām izjūtām, ir labākais, ko vari izdarīt. It sevišķi, ja kāds īdētājs tevī saka - tev taču jātīra māja, jāgludina veļa un vispār - būt spontānam, tas nav droši!  Kā saka terapeiti, ja ir kaut kas, par ko negribi runāt, tad tas ir tieši tas, ar ko jāsāk. Un to mēs varam pārfrāzēt par darīšanu. Tāpēc vakardien es ļāvu putekļiem mājas kaktos uzturēties vēl vienu dienu un devos ceļā.
Apciemoju savu draudzeni, kurai ir burvīgi bērni, un mazākie no tiem ir dvīņi. Emocijas ir tik dzīvas. Nogurums mijas ar lepnumu. Esmu priecīga, ka man ir tik stipri draugi. Mēs nebaidāmies dalīties savās izjūtās, nebaidāmies atļauties būt vāji vai nezinoši. Jo vairāk to gadu pasē paliek, jo spēcīgāk es saprotu, ka nav vērts izlikties par to, kas tu neesi. Tik viegli un reizē arī grūti ir būt pašam. Man šķiet, arī skumt ir jāprot. Arī, protams, dusmoties vai priecāties. Ātrais pasaules ritms, ko mākslīgi esam izveidojuši, kļūst traucējošs mūsu prātam. Tāpēc ir svarīgi izbaudīt ik mirkli. Spēt nosaukt sev, ko es tagad jūtu, un kur es tagad esmu. Vakardien es sapratu, ka otram mazam kunkulim es šobrīd nevaru dot savu mieru, taču es zinu, kāpēc. Un zinu, ko es līdz tam vēlos izdarīt. Tāpēc man par to ir miers. Miers, kad kāda tante prasa vai groza galvu - vai, vai, jums tikai viens. Jā, viens, un esmu priecīga, ka man šis viens ir uzticēts. Viens, kurš ļauj manam ego atslābt, sabar to, nokaunina un reizēm pieslēdz arī SuperEgo. Taču esmu priecīga par skaistajām un gudrajām sievietēm, kurām ir vairāk bērnu, kuras dod, kuras iegulda, kurām ir daudz mīlestības. Es šobrīd palīdzu tām, kurām tās mīlestības izjūtas nav tik daudz. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka mēs paši [un tikai reizēm pilnmēness] nosakām mūsu izjūtu par sevi. Ha, un bez "bet".

Paldies manām brīvajām dienām, kas man atgādināja par sevi, savu ķermeni un garu! Paldies manām draudzenēm, kuras bagātina manu iekšējo pasauli un dod iespēju uz pasauli paskatīties no dažādiem rakursiem.
Kāpēc es varu tā teikt? Tāpēc, ka es mīlu sevi. Un nebaidos ļaut to darīt vēl kādam.

Sauju manas mīlestības,

Evita

bilde atrasta te.

Par un ne par.

Ziniet, šodien varētu rakstīt un rakstīt. Par zelta rudeni un to sajūtu, kad esi piepildīts līdz malām ar spēku, ko vari gūt tikai no zemes. Par beznosacījuma mīlestību, kad vienīgais, ko vari darīt, ir lūgt. Un, nē, ne koķeti, vai spēlējoties, bet pa īstam. Es šodien tik spēcīgi apjautu, ka pasaulē  eksistē kaut kas augstāks par acīmredzamo, kaut kas, ko nekad nevari nopirkt par naudu. Varētu rakstīt par ticību labajam. Par spēcīgāko resursu, kāds mums ir - ticību. Par vārdiem, ko katrs izjūtam pa savam un katrs sadzirdam tieši to, ko mums vajag. Par cilvēkiem, kuri nekad nesatiekas nejauši. Par spēju priecāties. Par spēju piedot. Par bērniem, kas vienmēr ir un būs mūsu skolotāji. Par bērniem mūsos pašos. Par spēju sajust otru. un spēju neizbradāt otra kopto sajūtu dārzu.

Bet es tomēr nerakstīšu. Došu iespēju jums katram uzrakstīt savu stāstu, savu turpinājumu. Jā, lai arī es tos neredzēšu, nojaušu, cik tie būs atšķirīgi.

Spēku un vissirsnīgākie sveicieni, zelta rudenim birstot.

Evita

Melns vai sudrabkrāsas?

Te nu ir manas dažas minūtes brīvā laika pirms sākas ikvakara pasaka, ikvakara zobu tīrīšana utt. nu jūs jau paši zināt, kā tas ir, kad nav tikai rūpes jāuzņemas par sevi vien. Tas ir brīnišķīgi!

Taču mana īsā vakara pasaka  ir par to, cik ļoti cilvēku uztvere ir atšķirīga. Smiesities un teiksiet, vai tad to tikai tagad saprati? Jā, laikam tikai tagad. Vēlreiz. It kā no jauna.
 Ja saki melns, otrs ne tikai var saprast, ka tas ir pelēks, bet viņš var arī mēģināt domāt tavā vietā un teikt - hei, man šķiet, ka īstenībā viņa ar to domāja balts (vai sudrabains). Un tā tie cilvēki apgrūtina savu dzīvi (bet varbūt padara to šķietami interesantāku kā tā mēdz būt), apspiež savas jūtas un izdomā citu vietā, ko viņi ar to domā un kāpēc tā saka. Pamēģini kādreiz pajautāt, ko patiešām šis cilvēks ar vārdu "melns" bija domājis. (Bet varbūt vienkārši tici otram, neapšaubi viņa teikto.)Visdrīzāk cilvēks nudien bija tikai nosaucis šo attiecīgo krāsu un neko vairāk. Viss pārējais, ko apbūvēji ap šo krāsu (smarža, izteiksme, ar kādu teica, patiesā nozīme, asociācija...), ir stāsts par tevi, draudziņ! Nu tas tā, notikumi un pārpratumi pārdomās. Neesiet tik iedomīgi un nedomājiet, ka visi un visas vienmēr runā tieši par jums! Vairākums tomēr domā par sevi.

Paldies par uzmanību! Lai izdodas pārāk tālu neaiziet (no sevis)!


Evita

Nediedelē mīlestību.

Es mēdzu [savām draudzenēm, kā arī sev reizēm] teikt - Tevi neviens nespēj pazemot, tikai tu pats/-i sevi. Cik dīvaini, ka mēdzam tik lielu lomu iedalīt citiem savā dzīvē. Sak, nē, es labāk neaiziešu paēst pusdienas, bet izdarīšu darbu līdz galam. Labāk vilkšu tādu kleitu, kas nepārprotami būs atbilstoša manai profesijai. Dzīvošu kopā ar šo cilvēku, jo tantēm tā mierīga sirds. Es labāk izvēlēšos tās lietas dzīvē, ko vairums no manām paziņām akceptēs. Labāk melošu sev un citiem, jo tā ir ērtāk. Un tā jau var turpināt.
Gan jau jums arī ir stāsti par to, cik liela ir bijusi mammas/vecāku loma kaut kādās jūsu izvēlēs. Kaut kādā vecumā jau tas, protams, ir normāli, tikai tajā nevajadzētu iestrēgt. Un tā mēs dzīvojam galvenokārt citiem, aizmirstot, kas paši esam.
Reizēm paprātojam, kāda būtu manis pašas izvēle, ja mamma/tētis/vecmamma nebūtu, piemēram, piespiedusi spēlēt vijoli vai spēlēt futbolu. Bieži vien pienāk kaut kāds brīdis (briedums?), kad saproti - kaut kas nav kārtībā, no manis palicis pāri tik bīstami maz. Tad cilvēki sāk meklēt sevi. Caur dažādām garīgajām praksēm. Meklē, pazaudē, atkal meklē, gandrīz atrod, šķiet, ka atrod, viļas, atgriežas pie ierastā, atkal meklē, atrod, pilnveidojas...
Es šobrīd tā diezgan uzskatāmi redzu mazos cilvēkus, kuri ir tik spēcīgi ievainoti ar vecāku vārdiem, darbiem, kuri cīnās par sevi, kuru ego ir absolūti jau salauzti, kuri netic sev, uzskata sevi par necilvēku, par izplatījumu kosmosā... Ir reizes, kurās es nudien valdos, lai nesapurinātu šos vecākus. Šodien tā bija.Taču, man neviens nav devis tādas tiesības. Iespējams un visdrīzāk, šis cilvēks dara tā, kā viņam šķiet vislabāk viņa bērnam. Acīmredzot iepriekšējā reizē [mēdz arī dēvēt par dzīvi] pati esmu kko "salaidusi dēlī", ka šobrīd ir jāpalīdz apmulsušajiem kaut nedaudz tikt uz tā ceļa, kas vismaz negrauj. Es mēģinu, neatdodot sevi, mēģinu.

Jā, pārstāj diedelēt mīlestību. Tā ir Tevī. Met malā rūgtumu un neatvem pāri darījumus. Neesi rigīds. Esi drīzāk elastīgs. Atver savu sirdi. Nebaidies just, just ārpus pieņemtā rāmja [ar šo nav pārāk viegli, vai ne?]. Tu taču zini, ka notikumi ir Tavas iekšējās pasaules spogulis. Ja gribi skaistas lietas savā dzīvē, tev jāmēģina kļūt skaistam, haoss jāpārvērš par sakārtotu laiku un telpu. Tas taču ir tā vērts, vai ne?

Gribas vien piebilst - vot ja takaja. :) Neprotu es savādāk. Nesanāk man humoru laist. Un neprotu es rakstīt par to, kā es braucu ar busiņu šodien. Ņemiet par labu.

Evita

bildi atradu te.

Sporta diena.

Esmu saņēmusi vairākus netiešus norādījumus, ka sen neesmu papildinājusi šo vietni ar savām ģeniālajām domām un pārdomām. Jā, ko nu liegties, tā kā ģeniālu domu nav, nav arī ierakstu. [smeju.]
Taču var arī savādāk, vai ne? Var taču rakstīt ne tikai par teorijas pielietojamību praksē un otrādāk. Šeit ļooti cenšos nerakstīt par savu darbu, jo bieži vien cilvēkiem, lasot kaut ko, kas sakrīt arī ar viņa dzīves notikumiem, šķiet, ka šis nu gan ir par viņu. Nu tā bieži gadās, ja mācās medicīnu vai lasa kaut kādu simptomu kopumu, kas veido sindromu. Atpazīstami, vai ne?
Tad nu labi, runāšu par vienkāršām lietām. Par piektdienu, ko gaidīju no pirmdienas. Jā, reizēm ar mani tā gadās. Tā nu ir klāt, esmu piedalījusies sporta dienā, kā arī atbalstījusi skolniekus, skaļi kliedzot un lēkājot. Tad nu vienā mirklī pie manis pienāca kautrīgs puisītis un man jautā, vai es esot tā Maija Tīruma? Nu ko, nespēju adekvāti noreaģēt un nepiepildīju bērna sapni. Eh, sāku zaudēt asumu! :) Taču tagad viņš vismaz zina, kurš viņu skolā ir tas dīvainais, ko mēdz saukt arī par psihologu, bet var jau arī par Maiju, ja asociācijas labākas. 
Par sporta dienu runājot, ziniet, es šodien arī vēlējos piedalīties stafetēs. Un tie, kuri mani kaut nedaudz pazīst, zina, ka es taču būtu ar pilnu jaudu darbojusies. Dīvaini, bet tās ir lietas, kas mazliet pietrūkst. Skolas popielas, sporta dienas utt., kur vari no sirds iztrakoties, izālēties. Principā jau ikdienā nepietrūkst, taču, kad saskaries ar ko tādu un skaties uz to no malas, gribot negribot nākas atcerēties, kā mani un Zani (sportiskām meitenēm, protams) uzņēma pilsētas skolas vienā no nesportiskākajām klasēm. Un cik ļoti mēs bijām priecīgas, ka vidusskolā viss mainījās, un mēs bijām labākie gan sportā, gan nepaklausībā. Mēs tādi unikāli tikām sanākuši kopā, lai izdzīvotu absolūti lieliskus trīs vidusskolas gadus.
Lūk, tas ir stāsts laikam arī par spēju nepazaudēt to bērnu sevī. Es kā reizīti šonedēļ kādam cilvēkam atgādināju, cik svarīgi ir kaut nedaudz sajust, ko tad nu pats no tā visa, ko dzīve tev liek priekšā, gribi. Ja gribu skaļi smieties, es smejos, jo man ir jautri. Vai arī - ja saprotu, ka cilvēki ilgstoši "lej ūdeni" un tērē manu laiku, es ceļos un eju projām darīt lietas, kuras dod kādu produktīvu rezultātu. Es tiešām tā daru. Ne vienmēr, protams, bet arvien biežāk. Kāpēc mēs tik ļoti gribam, lai citi neuzdrīkstas skaļi smieties? jo mums pašiem ir bail par savām robežām. Iespējams, tās pārkāpuši, nezināsim, ko ar sevi iesākt. Alā ir drošāk, rāmī ir ierastāk. Tas ir stāsts arī par to, ka pēkšņi iegūsti to, pēc kā ilgstoši esi tiecies. 

Man šonedēļ arī uzdevuma citu jautājumu. Kāpēc cilvēki tiecas pie agresīviem, autoritatīviem cilvēkiem? Iespējams tāpēc, ka viņi caur šiem cilvēkiem akceptē agresiju sevī un var to paust. Redz, ja viņš tā dara, tad es arī tā varu, vai ne? Kā saka - pret agresiju ar agresiju. Savādāk jau neviens nav parādījis, kā darīt, lai tās dusmas tik ļoti netraucētu dzīvot.

Oi, nu jau nemaz par tik vienkāršām lietām nerunāju. Man priekšā divas brīvas dienas. Es ļoti labprāt izbrauktu no pilsētas, taču, šķiet, to nerealizēšu. Tad vismaz jāizbauda tas skaistais rudens, apmeklējot tirdziņus - gan Kalnciema ielā, gan Doma laukumā.

Ir sācies (jeb vienkārši turpinās) sveču, kamīnu, ābolmaižu, pledu, siltu zeķu, kanēļa smaržas, romantisko vakaru laiks! Lai iet! 

Kamēr Betija nav man visu kāju notetovējusi (apzīmējusi), saku jums - uz tikšanos,

Evita

par atbildēm, kas nav viennozīmīgas

Katru reizi, kad te ierakstu, domāju, nu gan esmu atkal uz tā viļņa, kad gribas rakstīt un pat varētu teikt, ka ir, ko rakstīt.
Taču sev ne par brīnumu ir paskrējis laiks tik ātri un tik ļoti ātri, ka teju mēnesi neko neesmu ierakstījusi, kaut domas reizēm mani neatstāj pat naktīs. un tas nav īsti labi, vai ne? tad rodas mazais draugs bezmiegs, nemiers un sajūta, ka esi vairāk noguris kā možs.
Šobrīd manā dzīvē ir posms, kad man gribas uzdot jautājumus. Pēc iespējas tiešākus, precīzākus. Man jau tuvākie teica, kā es tā varu un kas tas nav varbūt pieklājīgi, bet es saku, ka netērēju laiku minēšanai vai laipošanai. Taču noteikti tajā pat laikā arī reizēm tērēju. Kad man tas ir izdevīgi.
Šobrīd manī vietu nevar atrast vairāki jautājumi.
Kur lai rod spēku tie bērni, kuri palikuši bez mammas tā pēkšņi, negaidīti [kā lai viņi visu dzīvi nejūtas vainīgi pie tā (jo bērni vienmēr jūtas vainīgi, kad kāds nomirst]?
Kā tā nākas, ka sieviete vīrietim blakus zeļ un plaukst, bet vīrietis pamazām zaudē savu šarmu, savu būtību un sūtību?
Kāpēc cilvēki sevi tik ļoti māna un nespēj atzīt, ka viņi var būt laimīgi un piepildīti, pārtraucot atkarīgo attiecības?
Kā uztver un redz pasauli cilvēki, kurus mēs mēdzam saukt par īpašajiem, ko mēs varam no viņiem iemācīties?
Vai kristietība nemanipulē ar informāciju un līdz ar to ar ticīgajiem (es zinu, ka šis nav korekti, nav precīzi, bet tas ir mans novērojums un varbūt pat atbilde manam iekšējam jautājumam par būšanu, iešanu baznīcā)?

Tā es palēnām varētu turpināt. Ziniet, es mazliet baidos no rudens, no tā tumšā, drēgnā, pelēkzilā. Pēdējā laikā esmu dzirdējusi tik daudz, un, atzīšos, esmu gribējusi kaut ko no tā visa nedzirdēt. Esmu mācījusies neatdot sevi visu citiem, apzināti kniebjot sev sānā. Ne vienmēr sanāk.
Par ko jūs pēdējā laikā prātojat?

Oi, aizrunājos, man jau stabils gulētiešanas laiks!
Ar labu,
Evita

Maziņš taurenīt's

Esmu maziņš taurenīt's,
kam sasniegt tevi grūti.
un tad es atkal rītausmā
sitos pret gaismu loga rūtī. [e.š.]

Ha, un, ko jūs darāt, kad esat palikuši mājās vieni, lai iztīrītu māju? Nu ne jau uzreiz tīrāt māju!? Es ne, es steidzu pēc dziesmām, pēc vārdiem, pēc vienatnes, pēc sava pasaules pulsa un ritma... un tikai tad es uzpucēšu māju. Protams, kā es to varu izdarīt, ja iepriekš neesmu uzposusi sevi.
Lai vai kā, šajās dienās esmu piedzīvojusi diametrāli pretējas izjūtas. esmu bijusi ļoti saviļņota, laimīga, esmu aizmirsusies notikumos, dziesmās, melodijā un cilvēkos. Esmu arī izjutusi, ka pēkšņi kļūstu par spēles dalībnieku, kā noteikumus zina tikai spēlēs iniciatori. Lai vai kā, tas nav nekāds jaunums, ka cilvēki spēlējas, pārbauda, sāpina utt. Bet tieši jau šādās situācijās var pārbaudīt teorijas pielietošanas iespējamību. Tas, ko noteikti zinu, ka manā dzīvē nudien vairs nav tikai melns un balts, kategoriskums ir kļuvis ne tik kategorisks un esmu gatava novēlēt nirvānu tiem, kuri dzīvo un spēj būt toleranti tikai pret sevi. Šobrīd viņi ir tādi. un esmu esmu atkal tāda. Lai cik ļoti šūpulī ir ielikta ziņa - tev visiem jāpatīk vai  arī - visi ir tavi draugi - atklāsme, ka tā nebūt nav, atvieglo attiecību veidošanu un ļauj sevi pasargāt no ilūzijām.
Paldies draugiem par nakts atziņām. Tās nekur nav zudušas arī starp deju soļiem un ļoti miegaino rītu. Un paldies Baibai par lekciju, ko esmu jau vairākkārt noklausījusies un esmu laimīga, ka cilvēki sāk runāt par attiecībām daudz dziļākā un plašākā šī vārda nozīmē. Interesanti, kā tie notikumi pie mums atnāk. Tieši tad, kad kabata teju jau tukša.

Mana šodienas atziņa: Nenosodi sevi. Tā vietā uzdod sev jautājumus.

Un tagad gan mazliet praktiskā darba.

Evita


Bilde atrasta te.