Par to, ka katram savs cilvēkstāsts.

Laaaaabdien, pavasara mēnesī.

pinterest.com

pinterest.com

Man patīk rakstīt. Reizēm pat jūtu vajadzību izrakstīt kaut kādus novērojumus, kas saslēgušies manā pieredzē un vēl iepakoti kādā teorijā. Man patīk lasīt. Visvairāk cilvēku radītus patiesus stāstus, vēl vairāk - dzīves līkloču veidotus un cilvēka pierakstītus. Reizēm man ir ļoti grūti rakstīt. It kā galvā daudz domu, bet nerakstās. Ar lasīšanu ir līdzīgi. Jau kādu laiku nespēju lasīt tāda veida stāstus, kas kaut ko pamāca. Man patīk saprast mācību, man patīk pašai atrast lielo ziņu un to sajūtu, ko tā manī ir radījusi. Taču man ārkārtīgi negribas justies vainīgai kā dzīvoju vai domāju. Un nereti es tieši šo sajūtu atpazīstu, kad kāds raksta, kā vajag.
Kā vajag? Ko tu teiktu bērnam, kad viņš tev jautātu - bet kā vajag dzīvot? Kā ir pareizi? Bet kā ir pareizāk? Tu mani mīlēsi, ja darīšu tā? (nē, ko tu, mīlēšu tikai tad, ja darīsi, kā man šķiet pareizi. ironijas deva)

Tieši šis pēdējais teikums ir tik daudz novērojams mūsu savstarpējās attiecībās. Un tie soda mēri jeb manipulācijas mehānismi ir tik mērķtiecīgi virzīti. Par ko tieši mēs baidāmies? Nu ja, lai mūs mīl. Jeb precīzāk - lai nepārstāj mīlēt, lai neatsakās un lai mēs būtu gana labi, atzīti.

http://browndresswithwhitedots.tumblr.com

Lūk, bet kā un kā un kā mēs varam vairot mīlestības sajūtu? Prieka sajūtu. Es nudien domāju, ka tas ir darbiņš ik dienu mūsu prātam, apziņai, dvēselei un kaut kam vēl, ko nemaz nevar vārdā nosaukt. Tāpat kā tīrīt zobus vai veltīt laiku, nagu garuma saīsināšanai. Un vēl, kad man bija kādi 10 gadi, es noteikti nezināju, un man nebija tādas vajadzības - vairot sevī mīlestību vai prieka sajūtu apzināti. Par to arī daudz neprātoju. Iespējams, mēs kļūstam ļoti toleranti pret to. Tāpēc mums, vecākiem un nobriedušākiem kļūstot, vajag spēcīgākus un apzinātākus impulsus, kairinājumus, lai sajustos priecīgi, laimīgi, skaisti, noderīgi, piepildīti...
 Jā, tā tas ir, laikam šī ir sajūta jeb atklāsme, par ko ik pa laikam domāju. Iespējams, ar katru gadu gribas kādu jēgu piešķirt notikumiem un cilvēkiem, gribas paliekošu jēgpilnu izjūtu sajust.
Tāpēc droši vien var teikt, ka mums vienmēr ir iespēja - rūpēties par savu prieka sajūtu vai nerūpēties, meklēt un atrast vai nemeklēt un neatrast, bet reizēm jau sanāk atrast nemeklējot, vai ne? Būtiski tajā sajūtā padzīvoties un piefiksēt to. Esmu pamanījusi, ka mums ir daudz vieglāk atburkšķēt, bet daudz sarežģītāk - atdarīt ar labu - uzreiz, uz vietas. Taču tajā pat laikā es zinu cilvēkus, kuri vienkārši 'dzīvo nost' un daudz neprāto par laimi vai to, kā piepildīt ikdienu. Kā ir, ir, iet uz priekšu, un viņiem viss izdodas tāpat. Tieši tāpēc man ļoti patīk lasīt un klausīties cilvēkstāstus, jo katra uztvere ir atšķirīga, pieredze katram sava un kas būtiskākais - attieksme ir citādāka, kas bieži vien nosaka to, kas sekos pēc tam... Pēdējā laikā pati sev esmu kļuvusi paredzama. Tas jāmaina. Drīzumā.


Nu tā, aizrunājos. (pie sevis nosaku)

Mani dara priecīgu:
- jauni notikumi;
- mana ģimene un draugi;
- ziedi uz galda;
- brīnumi;
- labestība;
- saule;
-

patiesas emocijas, visvairāk - tādi lipīgie smiekli;
- vienatnes deva;
- ja varu palīdzēt;
- kopīga rosīšanās virtuvē;
- priekpilna ziņa otram jeb kāds novēlējums, uzmundrinājums;
- mērķtiecība;
- cilvēka darba tikumiņš (zināt, kas tas tāds?:)
- sniegpulkstenītes, kas izlauzušās starp pērnā gada lapām;
- bērzu sulas un tikai iedomāšanās par to, kā es tās dzeru;
- negaidīti interesanta saruna ar svešinieku;
- tīra telpa;
- skaisti cilvēki ne tikai fasādē...


Un vēl un vēl...






Lai mums kolosāla pavasara gaidīšana! Un jauni stāsti stāstāmi. Tad līdz citai reizei.

Nesolos rakstīt bieži. Bet tepat vien esmu.

Lai izdodas,
Evita

Cits gads

Pinterest.com

Labdien, labdien, labdien,

citā gadā. Skaitlis ir nomainījies, un viss turpinās - kādam ierasti, kādam varbūt absolūti atšķirīgi, kādam skaļi, kādam nemanāmi. Man kārtējo reizi šķiet, ka šis gan būs vareni labs gads.
Re, es reizēm domāju, kur manai meitai tik pozitīva domāšana, kā viņai tas tā izdodas. Izrādās, ar mani arī nav nemaz tik traki. Jāatzīst, es drīzāk būšu tā, kura otram teiks - aiziet, mēģini, tev izdosies, tu esi lielisks un es tevi mīlu. Katru dienu varētu aplaistīt šos vārdus domās, lai tie zaļo un aug, lai sasniedz trešā stāvā dzīvojošo kaimiņieni, kurai tik nogurusi sejas izteiksme un saspringta gaita. Lai katru rītu man atgādina, ka domas veido tavu pasauli un to, kā tu tajā saredzi sevi un citus.
Katra izlasīta grāmata atstāj uz kādu laiku tevī nospiedumu. Nereti prātoju, kā tas iespējams - uzrakstīt tik saistoši, tik nepagurstoši... es varētu iesākt, bet beigas droši vien nepienāktu. Grāmatas beigas, es domāju. Prātoju, kā tas būtu, ja mēs varētu apzināt savas stiprās, vājās puses, spētu uzveikt savas bailes, apzināti izdarīt izvēles, sadzirdot sevi. To jau mēs spējam, vai ne? Viss ir mūsu prātos, kā mēdz teikt. Mēs varam koncentrēties uz kaut ko vienu un to attīstīt. Taču nereti mums gribas apstiprinājumu no malas, ka rīkojamies pareizi. Un tad, manuprāt, sākas tie līkloči, nedrošība un meklējumi - reizēm bezgalīgi, reizēm bezgala smeldzīgi. Mēdzam kompensēt neveiksmes sajūtu ar labiem padomiem citiem, un ko tikai mūsu gudrais prāts nedara. Kāds būtu mūsu stāsts, ja mums būtu iespēja redzēt savas domas kā filmu? Tā - no malas sēdi un skaties - rau un vau...
Jā, lasīju grāmatu un mēģināju iztēloties. Kā tas būtu - satikties ar savām lielākajām bailēm, kuras ir nogrūstas vistālākajos zemapziņas stūros. Kā tas būtu - tās uzveikt un būt brīvam, mēģināt apzināt to nejēdzīgumu, liekot vietā jaunu stāstu - koku, kurš augot tevi ceļ augstāk un augstāk, paplašinot tavu apziņas un gara stāvokli.
Lūk, reizēm grāmatas dod iespēju paskatīties uz pasauli mazliet citādāk, reizēm līdz kaulam izjust savu nevarību vai alkas. Aizvērt grāmatas vāku un dzīvot kā ierasts. Vai atkal apņemties kaut ko mainīt savā attieksmē, uzvedībā, ticībā...

No sirds un rajona vēlu jums noticēt. Reizēm vajag spēlēt, reizēm paklusēt, noskatīties, reizēm ir notikumi vai jūtas, ko tu nespēj un, iespējams, arī nespēsi izskaidrot. Mēdz būt dažādi. Taču pa to mūžzaļo koku gan vajag rāpties un ļaut sev piedzīvot tās izjūtas, it kā tu ko piedzīvotu pirmo reizi, no jauna.

Mirdzot acīm un bungām skanot:),

Evita

Darīt.

Pavisam mierīgi. Kā jūra pēc vētras. Kā pilsēta pēc pusnakts. Kā māja pēc svētkiem. Tā pavisam lēnām un mierīgi es tev sekotu, paceltu, palīdzētu apsēsties un dziedātu miega dziesmas, kad tevi mocītu bezmiegs. Pavisam nemanāmi. Tā, it kā manis nemaz nebūtu. Kā viegla vēja brāzma vasaras rītā. Es skrietu līdzi tavam ritenim, kas no kalna trauktos lejā un mēģinātu atglaust tavus matus. It kā gribētu nosargāt. Pasargāt.
Vai tas būtu iespējams? Pasargāt no puniem un neveiksmēm. Vai tas būtu jēgpilni? Cik ātri Tu sadusmotos par visiem maniem centieniem pasargāt?
Drīzāk lūgt un domās vēlēt labu. Rādīt piemēru un piepildīt savu dzīvi ar smiekliem. Raut līdzi rudens lapu dejām un vēl un vēl. Mīlēt.


Es gribēju rakstīt par mīlestību. Bet tas tā banāli, vai ne?  Taču tomēr es rakstu. Par labiem vārdiem un darbiem. Darīt labu katru dienu, nevis tikai izkārt karogus un līdzi just. Pēc tam nolamāties par 'kārtējo nejēdzību', jo es taču esmu tik pareizs.
Pacelt papīru, nevis norādīt uz to otram. Es vēlētos mācēt mīlēt bez nosacījumiem un vardarbības. Es izvēlos būt kopā ar tiem, kuri domā līdzīgi. Apzināti, katru dienu sev atgādinot par darbiem, kurus varu paveikt.


Lai jums izdodas vispirms redzēt sevi un tad to otru, kas ne tā un ne šitā.
Lai man arī tas izdodas.

Evita

Salnas laikā lapas [ikdienu] krāsot

Pinterest com

Labrīt!

Sen neesam tikušies, vai ne? Ir atnākušas pirmās salnas, atrasti iepriekšējā gada dūraiņi un adītās šalles. Ir oktobra pēdējās dienas. Pa vidu piedzīvoti pārsteigumi, skaisti vēlējumi un ļoti dažāda sajūtiņa.
Jā, dzīve mēdz pārsteigt. Vai esam gatavi šiem pārsteigumiem? Droši vien ne vienmēr. Taču esmu pārliecināta, ka tie ir mūsu mazie dzīves gudrību uzdevumi, kas jāpiedzīvo un jāiet uz priekšu. Kā cietais rieksts - 'atkosts' tas rada gandarījuma sajūtu pakrūtē, apstiprinājumu, ka es varu. Bet reizēm arī nevaru. Pēdējā laikā bieži jūtu, ka nevaru. Ir ļoti interesanti vērot sevi šajā 'nevaru' procesā. No sākuma cīnies pret. Būtībā pret sevi, lauz, mēģini no jauna, labāk. Bet pienāk viens manāmi nemanāms mirklis, kad pieņem savu nevarēšanu. Ideāla nav. Nav ideālo formulu, kā dzīvot un pēc kā risināt šos 'cietos riekstus' vai grūtības savā ikdienā. Tāpat kā nav ideālu cilvēku, mammu, tētu, draudzeņu. Ideāls, manuprāt, vispār ir viens smieklīgs vārds. Tajā pat laikā - katrs ir ideāls - tāds, kāds viņš ir. Lūk, bet, kas notiek, kad pieņem savu nevarēšanu? Pieņem, ka tā vienkārši notiek. Ir kaut kas, kas ir par tevi - visdrīzāk tad vēlamies runāt par labajām pusēm, iezīmēm, prasmēm, ideāliem un skaistuma mērauklām, taču pavisam noteikti arī nevarēšana ir kaut kas par mani. Jā, un tad paliek viegli. Tik vienkārši un viegli, kad ļauj sev nevarēt, kad pieņem savu nevarēšanu. Kad vairs nelauzies atvērtās durvīs. Jā, jā, atvērtās, nevis aizvērtās. Aizver tās mūsu iedomas, patiesībā, tās ir vaļā - vai nu ej iekšā, vai ej garām.
Esmu lauzusies. Uh, kā lauzusies un...aplauzusies. Jūs jau zināt, kā tas ir. Ja kāds tiešām nezina, jo viņam vēl jūra līdz ceļiem, tad tas ir tad, kad tu pieliec maksimāli daudz pūļu, lai iegūtu kaut ko kārotu, nereti iedomu izskaistinātu, reizēm par spīti kādam, lai neatstātu sevi muļķīša lomā. Pēc tam tu raudi, jo izrādās, ka tas nav par tevi, tu esi arī sāpinājis kādu sev svarīgu cilvēku. Un tad ir skumji. Ne vienmēr mazliet. Visdrīzāk esi saistītajā pierakstā rēķinājis kādu dzīves uzdevumu un guvis kaut kādu mācību, gudrību vai muļķību, kuru, ja būsi modrs, paņemsi azotē, lai nākamajā reizē dotu sev iespēju padomāt un dziļi ieelpot pirms rīkojies.
Katram savi notikumi, katram savi motīvi un katram sava mēraukla. Es gribu teikt, ka reizēm ir jāļauj notikt. Reizēm ir jābūt drosmīgam un jāiestājas par sev svarīgiem cilvēkiem. Manuprāt, vērtība ir mūsu attiecības ar cilvēkiem. Taču vēl svarīgāk ir būt patiesiem šajās attiecībās. Tāpēc reizēm ir jāiestājas par sevi, lai arī reizēm tas ir pavisam grūti.
 Esmu ievērojusi, ka es nereti esmu gatava aiziet no tādām starppersonu attiecībām, kas grauj, kas rada mani ilgstoši nepatīkamas izjūtas un vēlāk - sajūtas. Iespējams, tas ir mans 'cietais rieksts', lai mainot savu attieksmi, mainītos manas jūtas. Ideālas receptes nav - ne vēdās, ne citās zinātniskās teorijās. Sekot [akli, neizvērtējot] kaut kam tāpēc, ka tas ir forši, un gudri cilvēki tā saka, manuprāt, nozīmē nedzīvot pašam. Vienmēr ir vērts sadzirdēt, lasīt, iedvesmoties un iedvesmot, tikpat svarīgi ir sadzirdēt, ko par to saka tava iekšiņa. Noticēt sev.
Patiesībā jau katrā situācijā, pieņemtajā lēmumā esi tu un tava konkrētā mirkļa izvēle. Ik pa laikam ir vērtīgi ieskatīties spogulī un sadzirdēt, ko stāsta tavas acis?

Pinterest.com

Šodien:
- klausīties, ausīties, novērot dabu;
- domāt par tevi;
- izlasīt dažas grāmatas lapaspuses;
- parunāt ar ģimeni, vecākiem, vecvecākiem;
- izvest pastaigā suni;
- ļaut sev piedzīvot;
- mīlēt pasauli.


Lai jums izdodas! Sveicienus sūtu uz tik daudz dažādām pasaules vietām, kur lasa manis uzrakstīto. Paldies par pacietību un labajiem vārdiem. Sildīsim sevi un viens otru.


Evita

Eņģelis čukst - audz!

Labrīt!

Nu jau varam piedzīvot dzestros rītus, kas neizbēgami mums stāsta, ka notiek pāreja. Patiesībā mums tiek dota iespēja sagatavoties. Pārcilāt drēbju skapī esošos siltos džemperīšus, atcerēties par kurpniekiem, kuri gādā, lai varam klaudzināt pa ielām un sveicināt apkārtējos ar pieklājīga paskata papēžiem. Sagatavoties psiholoģiski citam gadalaikam, citai gaisa temperatūrai un arī - lielākiem izdevumiem, piepildot telpu ar siltumu:)

Tajā visā ir sava burvība, sava burvestība. Ikdiena ir kļuvusi steidzīgāka. Vismaz mana. Kaut tajā pat laikā izturama, kas man ir nozīmīgi. Esmu pieradusi pie noteikta pulksteņa laika, kad jāceļas, pie noteiktas kārtības un ritma, tikai vakaros gan - ātrāk kā vasaras brīvdienās gribas palīst zem segas un ļauties miegam. Esmu arī no šā tā atteikusies par labu mieram.Vēl aizvien ir atsevišķi mirkļi, kad neatminos, pa kuru laiku atbraucu no A punkta līdz punktam Z, acīmredzot nebiju klātesoša, biju domās aizceļojusi. Tad, kā saka - jāsauc sevi mājās, pie sevis. 

Vakar, atnākot mājās pēc darba, es pēkšņi pamanīju, ka māja ir, teikšu kā bija - nekārtīga. Biju skarba secinājumos - te nedzīvo sieviete. Kaut manī kaut kas pretojās un pīkstēja. Aizdomājos, kāpēc to pamanu tikai ceturtdien? Vai ceturtdienu vakaros es kļūstu par sievieti? Kas tieši mainās, kad zini, ka nākamajā dienā nebūs jāskrien uz darbu, plānojot savu laiku pa minūtēm? It kā nemainās, bet tomēr mainās. Mainās fokuss. Uz iekšiņu. Uz savu iekšiņu. Es nezinu un neapgalvoju to par tevi, runāju par sevi. Man šķiet, es apzināti, pārvarot ikdienas stresu, uz kaut ko apzināti koncentrējos un apzināti kaut ko izslēdzu. Es uzmanību nesadalu sīkumos, bet virzu to uz kaut ko konkrēti tajā brīdī nozīmīgu. Taču es nezinu, vai nudien tā ir, es tikai prātoju.

Kā stāsts turpinājās? Protams, namā un manī ienāca sieviete. Nekur gan viņa, protams, nebija aizgājusi, ja tā godīgi.  Sieviete manī samīļoja katru izlietnē atstāto šķīvi un dakšu, padzirdīja puķes, un grīdai deva iespēju sasmaržot svaigo gaisu. Man nav ne jausmas, kā ir pareizi. Taču man ir prieks, ka ir kaut kas tāds, ko ar laiku tu sevī pamani, kam pirms tam nebiji pievērsis uzmanību. Pamani, kā mainās tava attieksme, mainās fokuss, izdari izvēles, klausoties sevī. šaubas it kā  atkāpjas tādos mirkļos, jo tev ir absolūti liela sajūta, ka tā vajag.  

Tas stiprina pārliecību un, lai cik neparasti tas varbūt izklausās - iedveš mieru. 

Es neapšaubāmi sajūtu, ka esmu pateicīga par iespēju redzēt, dzirdēt, piedzīvot mirkļus, būt mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, pateikties un vēlēt viņiem labu, jo manī ir sajūta, ka savādāk nemaz neprotu. Ja vēl nesen es baiļotos, kā mani saprot otrs un vai nepārprot manus labos vārdus, jo droši vien bija daudz šaubu pašai par sevi, tad šobrīd es dalos savā dzīves mīlestībā, atstājot bailes aiz muguras.

 Jā, ik pa laikam vēl aizvien ir mirkļi, kad gribas palīst zem segas, kad gribas norādīt, kā labāk dzīvot un dusmoties, ja tas tā nenotiek. Esmu apņēmusies tos mirkļus ne tikai pamanīt. Esmu apņēmusies samazināt tos lielumā, daudzumā, ilgumā un nozīmībā. To, ka viss ir slikti (visdrīzāk attiecībā pret mani) un kā pareizi otram ir jādzīvo, šķiet, to jau mēs ikviens, domājams, zinām labāk. Taču, ja to esmu pamanījusi, nebūtu godīgi, to ignorēt, vai ne?

pinterest.com

 'Pār katru zāles stiebru ir noliecies eņģelis, kurš tam nepārtraukti čukst - audz, audz!'

Es pievienojos un arī tev saku - audz! Ļauj augt līdzcilvēkiem sev blakus.


Nu tad - par lieliem darbiem un tavu skaisto dienu,

 Evita

P.S. Vakar izlasīju sarunu ar mācītāju Juri Rubeni. Iedvesmota, uzklausīta, mazliet domīga un kaut ko īpašu auklējam azotē, aizmigu. Ir sajūta, ka izlasītais ir kaut kā vēl jāpaauklē, nesteidzoties to salikt pa plauktiņiem. Ir brīnišķīgi, ka mums ir tādi cilvēki, no kuriem plūst miers un sakārtotība, patiesums un skaidrība. Nevis pamācības, bet tāds plūdums, kurā tu vari smelties, ja tev ir tāda iespēja un vajadzība. Es nudien tā domāju.    

P.P.S. Šorīt pamodos ar sajūtu, cik labi, ka man ir iespēja ar jums satikties, dzirdēt, baudīt jūsu radīto, lasīt uzrakstītās domas, ieraudzīt dažādību un ieklausīties dabas cikliskumā. Protams, es šobrīd mazliet idealizēju, jo es koncentrējos uz to skaisto. 

Mūsos ikvienā un ikkatrā ir kaut kas īpašs, kaut kas neatkārtojams un skaists, kaut kas atšķirīgs. Mūsos arī ir melnais, skaudīgais, īgnais, agresīvai, bailīgais. Reizēm es sabīstos no tā, ko jūtu, jo šķiet, ka nav mans, bet ir. Esmu pārliecināta, ka mūsos ir liels radošais potenciāls, kas visbiežāk ieslodzīts rāmjos un neticībā. Esmu pārliecināta, ka noteiktos apstākļos, varam sevi pārsteigt gan pozitīvi, gan gluži pretēji.  Bieži vien redzot melno citos, novēršamies, sakām, ka tas ir briesmīgi. Savukārt, kad esam nejauki pret līdzcilvēkiem paši, tas ir kaut kā saprotamāk, jo ir taču apstākļi tādi. 

Ar to vēlos teikt, ka, manuprāt, svarīgi ir būt godīgiem vispirms pret sevi. Svarīgi ir sevī attīstīt iejūtību. Esmu pārliecināta, ka tas ir darbiņš ik dienu ikkatram. Bet tas ir darbiņš, kas paveicams un kas attīsta spēju būt labvēlīgam, labsirdīgam. Kā sacīt jāsaka - vajag tik' rakt!  

Ceļā

Labrīt!

Cik brīnišķīgi skan šis sveiciens, viss vēl ir priekšā, viss vēl būs. Rītam zelts mutē- ir kaut kur lasīts un dzirdēts. Es teiktu, ka arī rasa acīs. Rīti ir un nav manējie. Man patīk tie vēlie. Un reizēm esmu priecīga par agrajiem.

Lūk, vienu rītu pamodos agrāk. Pakrūtē kņudināja, it kā satiktos ar viņu (to viņu, pēc kura katra reizēm ilgojas). Bija paredzēts pārgājiens. Biju beidzot ar draudzeni sarunājusi doties mazā pārgājienā. Viens man bija skaidrs, ka nebūs spēka izsīkuma, nebūs sevis laušana, jo ejam pārgājienā sev par prieku. Protams, 30 km noiet ar smagu somu plecos pilnīgi fiziski viegli nav. Tās bija lieliskas stundas, kad ar katru kilometru saproti un ieraugi kaut ko jaunu - gan sevī, gan apkārtnē. Pēkšņi ogu ieraudzīšana šķiet tik priekpilns mirklis. Gavilē un pat nodejo ogu deju, metot tās mutē un izgaršojot katru garšas niansi. Abas ļāvāmies aizvest viena otru arī neceļos. Pamēģināt, kur ved šis ceļš vai taka. Iziet cauri pamestai un nesakoptai atpūtas vietai, iztēlē uzburot galvaskausus, ko cilts aiz sevis atstājusi. Padomāt par cilvēkiem, kuri atmet ar roku, padodas, neļauj sev gribēt skaisti. Tad izslieties, pamest nevērīgu skatienu pa labi un kreisi, līst caur dzeloņdrāšu sētu un doties drošā solī uz priekšu.

Cik sen tu esi priecājies kā reiz bērnībā, spēlējot ar čaļiem vai meitenēm kariņus?

Galamērķis bija jūra. Skaista, tajā vakarā šalkojoša un bangojoša, ar pūķotājiem pilna. Skats bija tik neikdienišķs. Apēst līdzpaņemto bija viegli. Ļoti. Izstiepties garākām, paslēpjoties aiz kāpas no vēja un skatīties debesīs - baudpilni. Jokoties un smieties- pats par sevi saprotams.

Cik bieži pamosties no rīta un ļaujies sajūtām sevi aizvest tur, kur tās ved?

Vakars bija maģisks. Jā, jā, tieši tik labi arī viss bija. Jūrā krita saule - silta, spoža, sarkana. Tai pretī spīdēja apaļš un pilns mēness - auksts, balts. Pa vidu mēs. Tās, kuras ļāvās. Tās, kuras skrēja gar krastu, lai vāktu dažādus kokus un spiegtu aiz prieka. Iztēlojoties kā rāpuļi no mums bēg. Sauli noķērām plaukstās, mēness uzraudzītas. Teltī iztēlojāmies, ka esam uz vientuļas salas un mums nav ne jausmas, kas notiek naktī. Bet nogurums ņēma virsroku un cietais, grubuļainais pamats nespēja mūs noturēt nomodā.

Cik bieži esi ļāvis aizmigt sev koka zarā vai piemājas siena kaudzē? 


Rīts. Tieši tas pats, kuru sākotnēji pieminēji. Solīja daudz un deva vēl vairāk. Ar zeķēm aiziet līdz jūrai un izstaipīties. Nomazgāt muti un pavērties plašumā. Saule jau sildīja. Domāju, tā noteikti kā pasakās smaidīja un bija gatava mūs uzrunāt. Tāds miers un bauda dvēselei. Dabas spēks.

 Izdziedinātas. 

Ceļā. Pie sevis. Pie tevis. Piedzīvot. Izjust. Pateikties. Turpināties. Atlaist. Ne par kādu naudu nemainīt. Saplūst. Novērtēt. Doties uz priekšu.

Paldies, Sandra. Par iespēju piedzīvot. Par to, kas rakstītajās rindās un vēl vairāk par to, kas starp rindām.


Lai jums savi pārgājieni, ceļi un takas, sabiedrotie un garšas,

Evita

Es sapni redzēju.

“Es sapni redzēju. Es tādu redzu katru nakti. Tu viena dejoji, skaitot soļus un taktis..”

Neapšaubāmi ir lietas, vietas, cilvēki, kas atmiņā tiek iekapsulēti. Pasaule griežas, virpinās, ritinās, bet kapsula neskarta ceļo līdzi. Ir dzīves notikumi, kas it kā atkārtojas. Acīm redzi, ka esi to jau piedzīvojis, tikai, laimīgi smaidot, saproti, ka tava reakcija ir mainījusies. Tu esi kļuvis citādāks, it kā jau tāds pats, tomēr kaut kāds lielāks spēks tevī ir radies. Acis pieredzējušas daudz vairāk, sirds jutusi daudz plašāk, kapsulas saturs ir iesmaržināts, uzpucēts, neglītumi kļuvuši par tādiem kā neizmazgātiem traipiem, kurus atceries un redzi tikai tu pats. 

Ja mēs zinātu, kuras izvēles ir pareizās.. jā, ko tu darītu? No sākuma tas varētu priecēt. Kur ej, tur lasi dālderus, redzi smaidīgas sejas un feju spēles. Taču vienā brīdi, manuprāt, cilvēks sāktu meklēt pats kādu pakalnu, kur viss nav tik paredzams un saredzams. Gaidītu, lai kaut kas pārsteidz. Nesagatavotu. Es noteikti atrastu kādu kalnu, kurā uzkāpt, stumtu sevi, ja vajadzētu -  vilktu aiz matiem, reizēm palamātos, tad histēriski pasmietos un pēcāk atkal dotos uz priekšu. Šie visi neparedzamie, interesantie notikumi ir tā dzīves garša. Manuprāt. Kad speciāli neko nedari, lai būtu, bet ir. Ir tieši tā, kā acīmredzot vajag. Vēl vakar dzirdēju sevi sakām kādam – nebrien pret straumi. Laid, lai nes. Paļaujies. Lai arī ne vienmēr ir skaidrs, kur tiksi nogādāts, vismaz ir vērtīgi sevi ieraudzīt – tādu, kāds esi – domīgs, bailīgs, apmulsis vai dusmīgs...  Tāpat to kapsulā noglabāsi, ja būs vērtīgi un atmiņās auklēsi, ja gribēsi pieturēt. 

Bilde no pinterest.com

Lai jums interesanti, kāpjot iztēles vai reālajos kalnos, iepazīstot tuvāko vai tālāko apkārtni un uzņemoties atbildību par to, ko izvēlaties. Labā ziņa ir tā, ka es jūsu vietā nevaru būt laimīga, tāpēc centīšos par sevi. Jūs atkal darāt visu, lai sajustu savas dzīves smeķi. Slikto ziņu nav. Labs sākums. Vasarai. Zemenēm. Atvaļinājumam. Draudzībai. Peldsezonai. Jaunām idejām. Mieriņam. 

Skaujot un smaidot,

Evita

P.S. Pēdējās naktis nudien ir sapņu piepildītas. Skaties, smejies un raudi.

P.P.S. Atļāvos citēt vārdus, kas tīk un kas [at]skan. Dāmas un kungi - Prāta Vētra. :)