Darīt.

Pavisam mierīgi. Kā jūra pēc vētras. Kā pilsēta pēc pusnakts. Kā māja pēc svētkiem. Tā pavisam lēnām un mierīgi es tev sekotu, paceltu, palīdzētu apsēsties un dziedātu miega dziesmas, kad tevi mocītu bezmiegs. Pavisam nemanāmi. Tā, it kā manis nemaz nebūtu. Kā viegla vēja brāzma vasaras rītā. Es skrietu līdzi tavam ritenim, kas no kalna trauktos lejā un mēģinātu atglaust tavus matus. It kā gribētu nosargāt. Pasargāt.
Vai tas būtu iespējams? Pasargāt no puniem un neveiksmēm. Vai tas būtu jēgpilni? Cik ātri Tu sadusmotos par visiem maniem centieniem pasargāt?
Drīzāk lūgt un domās vēlēt labu. Rādīt piemēru un piepildīt savu dzīvi ar smiekliem. Raut līdzi rudens lapu dejām un vēl un vēl. Mīlēt.


Es gribēju rakstīt par mīlestību. Bet tas tā banāli, vai ne?  Taču tomēr es rakstu. Par labiem vārdiem un darbiem. Darīt labu katru dienu, nevis tikai izkārt karogus un līdzi just. Pēc tam nolamāties par 'kārtējo nejēdzību', jo es taču esmu tik pareizs.
Pacelt papīru, nevis norādīt uz to otram. Es vēlētos mācēt mīlēt bez nosacījumiem un vardarbības. Es izvēlos būt kopā ar tiem, kuri domā līdzīgi. Apzināti, katru dienu sev atgādinot par darbiem, kurus varu paveikt.


Lai jums izdodas vispirms redzēt sevi un tad to otru, kas ne tā un ne šitā.
Lai man arī tas izdodas.

Evita