Hallo, vai vecmāmiņa?

Šorīt es piezvanīju savai vecaimammai. Un sarunas noslēgumā viņa man teica lielum lielo paldies, ka piezvanīju. Tas skanēja tik sirsnīgi, tik patiesi. Jā, es nudien  nedaru to bieži. Taču reizēm man ir spēcīga un nepārvarama vēlme viņai piezvanīt. Ja man liels notikums ir kāda skaista koncerta apmeklējums vai izrāde, vai ilgi gaidīta tikšanās ar draugiem, tad viņai šis zvans ir visīpašākais mirklis dienā. Un man no sirds patīk noklausīties, kā reizēm viņai patīk pamācīt dzīvot. Tieši tāpēc, ka tā ir viņas iespēja sajust nozīmīgumu mūsu, mazbērnu, dzīvē. Es parasti klausos, smaidu un mēdzu teikt, jā, vecomam, tev ir taisnība, tā varētu būt, mhm. Un galu galā laimīgas esam mēs abas. Par to, ka mēs esam šajā dzīvē satikušās.

Tad es prātoju, kā visbiežāk tērējam savu laiku. Kam mēs to atdodam - datoram, alum, neirotiskai mājas pucēšanai, blenšanai TV, skumjām, sportam, tukšām sarunām, ēšanai un darbam, protams. Cik no sava laika mēs varētu pavadīt produktīvāk un ar pievienoto vērtību? Jā, noguruši mēs esam vienmēr. Gribas atcerēties kādu gadījumu, kad nu jau pieaudzis bērns  savai mammai jautāja: "Mam, vai tad es tev lūdzu vairāk pelnīt? Nē, es visu laiku gaidīju, kad tev būs laiks tikai man." Jā, bērnam patiesībā nevajag daudz, tikai 20 minūtes nedalītu uzmanību. Kā jums šķiet, tas ir daudz vai maz? Taču pieaugušajiem ir sava izkropļotā realitāte par to, ko kādam vajag. Cik bieži mēdzam pajautāt otram, ko viņš domā, kā viņš uzskata, ko viņš jūt, ko viņš labāk vēlētos? Visbiežāk jau mēs pieņemam paši, kā tam būs būt. Un nereti agrāk vai vēlāk viļamies. Kāršu namiņi mēdz sabrukt. Un tad parasti pieaugušais piedzīvo pamatīgu krīzi.

Man jāatzīst, ka reizēm es arī saskumstu, ja esmu kādam sev svarīgam cilvēkam padevusi ziņu, ka vēlētos satikties, bet viņš nedēļām klusē vai visu laiku atrod iemeslu, kāpēc to nevar (visbiežākā atruna - nav laika:). Taču tā ir informācija, ar ko vienkārši ir jārēķinās. Visnepareizāk būtu apvainoties, kaut arī tas ir vilinoši un visai vienkārši (ierasti), vai ne?
Tomēr, gribam vai nē, katram ir savs individuālais ceļš ejams līdz viņš nonāk pie sevis (nevis radītā priekšstata par sevi), taču daudz ir arī tādu, kuri tā arī baidās no tikšanās ar sevi, tāpēc visu savu dzīvi turpina bēgt (pārstrādājoties, pārēdoties, pārlietojoties, pārsportojoties, pārpucējoties, pār un pār... nu jūs jau sapratāt, par ko es te).

Nu ko, uz mirkli te piestāju, bet nu slidošu tālāk, laikapstākļi šodien to ļauj!


Lai priecīgi!

Evita

Pavasaris

Ha, šorīt mana māmiņa čivināja man ausī par pavasari.
Vai tad es nejūtot, ka gaiss jau tomēr smaržo pēc pavasara! Nē, mam, nejūtu gan! Nu kā, viņa izbrīnīti turpina, bet saulīte taču biežāk jau redzama. Tiešām?, atrūcu. Nu un tā viņa turpināja, ka gaišāks ir, ka šorīt nav tik auksts, ka viņa ir priecīga un mierīga. Es ik pa laikam iesmējos, jo man šķita interesanti, ka cilvēks pats cenšas sevi uzmundrināt. Bija gan vēl viens mans mēģinājums atgriezt viņu realitātē, sakot, ka parasti pat  martā vēl ir pietiekami auksti, bet viņa tikai atsmēja. Un tad mēs abas sirsnīgi smējāmies.
Lūk, cilvēki, tā ir pašiedvesma. Tā ir sevis noskanošana uz to, ko gribam. Tā ir jau noticēšana un līdz ar to,  izjūtas ir savādākas. Un ko jūs domājat, es, izkāpjot no busiņa, taču arī gaisā sajutu to pavasari! Paldies mammai par šodienas pavasara izjūtu!
Un tagad vieta smiekliem. Skaļiem, gurdeniem, īsiem, nepārliecinātiem vai sirsnīgiem! Kā vien vēlaties!

Varētu ierakstam likt punktu. Bet es tomēr paturpināšu, bieži jau nesanāk paturpināt, piesēsties un uzrakstīt. Pēdējā laikā es arvien vairāk pie sevis jūtu, ka man rodas daudz jautājumu, kuriem nav vienas un konkrētas atbildes. Reizēm cilvēki piedzīvo prātam netveramus notikumus. Es šajā reizē domāju tieši netaustāmos. Un tad tiem racionālajiem prātiem, visdrīzāk, ir pavisam traki, viņi ķer pēc tabletītes vai vikipēdijā meklē skaidrojumus sapnī redzētajam. Taču tiem intuitīvajiem, manuprāt, tā atkal ir savu robežu pārbaudīšana. Pēc tādiem notikumiem neizgaist sajūta, ka drīz cilvēki nudien spēs sazināties domās vai savos sapņos. Taču racionālā puse jeb prāts saka, ka tas ir tikai tavu alku atspoguļojums miegā vai pusnomodā.
Lai vai kā arī nebūtu, es domāju, ka tas ir tāds robežu jautājums, gan fizisko, gan garīgo robežu. Tās nekad nebūs iespējams izmērīt un pateikt, kur tās beidzas. Tomēr nereti ir un būs tādi jautājumi, uz kuriem nevar sniegt vienu un galēju atbildi. Es pat riskētu sacīt, ka tieši pietiekamās zināšanas un dzīves pieredze liedz to darīt. Agrāk, salasījusies teoriju, vienmēr varēju sniegt skaidras atbildes un ja nevarēju, tātad tas nav svarīgi. He, arvien vairāk izzūd jaunības melnbaltais un interese rodas tieši par tiem tukšajiem laukumiem.

 Kāpēc mans tēvs vai mamma mani nemīl, saka, ka mīl, bet dara tā, ka nemīl? Kāpēc viņi mani pazemo? Kāpēc es sevi necienu? Kāpēc es esmu atšķirīgs? Kāpēc es nevaru samierināties? Kāpēc vecāki man nesaka taisnību? Šādus jautājumus es saņemu ik pārdienu. Un vienmēr tie liek domāt vairāk, plašāk un sajūtīgāk.

Katram stāstam ir savas saknes, kas to barojušas un uzturējušas. Reizēm pat vairākus desmitus gadu. Tāpēc reizēm ir labi  nolikt malā teoriju un ļauties izjūtām, ļautiem otra sajušanai. Ne velti man kāds pieredzējušāks speciālists reiz atgādināja - tev savā ziņā jābūt kā muļķītim, kas uzdod daudz jautājumu, arī tādus, kas sākotnēji šķiet pašsaprotami, arī tādus, kas liek sarkt. Tā paša iemesla pēc, ko minēju - katram ir savs stāsts un katram stāstam savas saknes, saknēm sava zeme, kas tās baro...

Manuprāt, nevērība un paviršība ir bīstamas. Savukārt būšana blakus (ne vienmēr fiziska) var kādam būt par atspēriena punktu.

Evita

Reiz dzīvoja...

Reiz dzīvoja Skolotājs, kurš zināja atbildes uz visiem jautājumiem. Tomēr viens no mācekļiem izdomāja jautājumu, uz kuru Skolotājs, viņaprāt, nezinās vis, ko atbildēt. Viņš devās uz pļavu, noķēra tur taureni un noslēpa savās plaukstās. Taurenis sitās un mēģināja izkļūt no plaukstām, bet māceklis turēja cieši un jautāja Skolotājam: "Sakiet, vai manās rokās ir dzīvs vai beigts taurenis?" Viņa aprēķins bija vienkāršs: ja Skolotājs teiks, ka beigts, viņš palaidīs taureni vaļā, ja teiks, ka dzīvs, acumirklī saspiedīs rokas. "Nu tad - dzīvs vai miris?"
Skolotājs paskatījās uz mācekli un teica: "Viss tavās rokās."

Skaists un pamācošs stāsts. Arī es sev bieži esmu atgādinājusi un nereti šeit ierakstījusi, ka izvēle ir mūsu, un tā ir svarīga mums pašiem. Tam, kā dzīvosim tālāk. Kā dzīvos mūsu bērni. Un kādas kļūdas mums dzīves laikā būs jālabo. Piedot vai mocīties nakts murgos. Baudīt vai eksistēt. Smieties vai skumt. Mīlēt vai pieprasīt mīlestību. Jautāt vai saredzēt atbildes. Viss tavās rokās.

Es jums novēlu zinātkāru gadu! Spēt saredzēt atbildes uz saviem jautājumiem dzīves notikumos. Izdarīt izvēles, ieklausoties savā sirdsbalsī. Dzīvot un pieņemt savu dzīvi un tās notikumus, jo tie agrāk vai vēlāk tev par kaut ko pavēstīs. Izbaudīt klusumu un kaut reizi paļauties uz augstāko enerģiju vai spēkiem. Izvēlieties palīdzēt citiem, jo jums taču ir, ar ko dalīties. Ļaujiet sev izvēlēties būt brīviem no bailēm neatbilst kaut kam. Mācieties pateicību un noskaitiet kaut vienu lūgšanu. Gaišākiem cilvēkiem, vēl labākai pasaulei. Esiet iecietīgi! Veidojiet savus rituālus un tradīcijas!

Skaistu nakti, kad mainās gada skaitļi. Simboliski tam noteikti ir nozīme.


Evita

Kad klusums san

Mīļie un mīļās,

sēžu un raudu. šoreiz ne aiz laimes, bet aiz sāpēm. Šoreiz ne dvēseliskām, bet fiziskām (savainojos). Mans bērns, uzliekot roku uz pleca un maigi noglaudot matus, klusē. Man jāraud vēl vairāk, ka viņa tā prot.Tik skaisti prot būt klāt sāpīgā brīdī.
Šodien ir tā diena, ko es ļoti, ļoti gaidīju, jo tik ļoti vēlējos nesteigties. Un te nu tā ir. Savādāka, jo ir pilnīgi skaidrs, ka lielās lietas savā dzīvē nevaram palaist garām.

Šis rīts mūsmājās bija mazu pārdomu un klusēšanas rīts. Ziniet, tādos mirkļos ir sajūta, ka tu otru jūti tik spēcīgi kā nekad, vārdi nav nepieciešami. Un pēkšņi es apjautu, cik svarīgi ir šādi mirkļi - piepildīti ar klusumu, kas šķietami san, un cik svarīga ir prasme klusēt, spēt nepateikt par daudz un spēt nerunāt runāšanas pēc.

Esiet saudzīgi pret saviem īpašajiem cilvēkiem. Esiet saudzīgi pret to, ko domājat un ko pasakāt! Mīlestība nav ārpus mums, tā ir ikviena un ikkatra sirdīs! Lai izdodas to sastapt un sajust!


Gaišus un priecīgus svētkus,
Evita

Viegli

Ziniet, ir tādas dienas, par kurām var teikt, ka tā ir laba. Nereti, ja kāds apzīmē savas izjūtas ar labām vai sliktām, es prasu vairāk. Piemēram, ar ko labas izjūtas asociējas? Kādas izjūtas rada asociācijas?
Lūk, manas labas dienas asociācija ir tāda, ka viss notiek mierīgi, bet notiek, darba ir, bet ne pārāk daudz, enerģija ir, bet ne spridzinoša.
Uzskatu, ka ir arī brīnišķīgas dienas. Vai jau nojauti, ka starp šīm dienām ir atšķirība? Ar ko asociējas brīnišķīga diena? Ar kādu uzlādējošu notikumu. Proti, sestdien es biju uz pasākumu,kas bija tik pārbagāts ar pozitīvām emocijām un notikumiem. Iedomājieties, solists no skatuves sirsnīgi dzied , zālē esošie pievienojas, un pēkšņi Tu dzirdi, kā blakus Tev skaistas meiteņu balsis dzied līdzi to pašu melodiju, tos pašus vārdus, bet par dažām notīm augstāk. Tādi mirkļi, ko vari piedzīvot, kas ir improvizēti un neparedzami,  padara labu dienu  par brīnišķīgu. Paldies meitenēm ( no Sus Dungo) un puikam Renāram par to patiesumu, arī citiem 'Viegli , draugi un Tu' darba rūķiem, kuri ļāva piedzīvot brīnumu. Es domāju, ne tikai mana diena kļuva par brīnišķīgu, bet visu to, kuru sejās atspoguļojās mīlestība, ticība, apgarotība un prieks, klausoties un sajūtot Ziedoņa radītās vārdu vibrācijas.

Ir kolosāli, kad vari izdzīvot labu dienu un tad brīnišķīgo dienu. Kā saka, vienmēr ir varianti - vari sēdēt un būt mierā ar to, ka nav spēcīgu emociju, nav priecīgu mirkļu un notikumu, ka viss un visi ir slikti, taču tu vari arī celties un iet pēc sava prieka, pēc gandarījuma izjūtas, pēc savām vērtībām. Tu vari nodarboties ar labo, kas vairo vēl labāko.
Es kādreiz mēdzu uzrakstīt pateicības vēstuli kādam, kas mani ir iepriecinājis ar savu darbu, emocijām, idejām, smaidu vai draudzību. Šī sanāca tāda publiskāka, bet es domāju, ka dalīts prieks nes dubultu prieka devu. Un varbūt kādam būs iespēja priecāties līdzi. Ir taču jauki, un nebūt nemaz tik naivi, mācēt atrast pašam sev mazos iedvesmas mirkļus, ne tikai gaidīt, kad nu nāks iepriecinātājs. Nenāks, ja nebūsi gatavs viņu pamanīt. 'Mazie nabadziņi', kā mēs ar kādu meiteni nospriedām, mūsos sēž un tikai gaida, kad būs iespēja sabaroties no mūsus skumjām, dusmām, aizvainojuma vai meliem. Protams, arī to vajag piedzīvot, lai saprastu, kā tad gribas vairāk - dzīvot ciešot un izjust visu to, kas tur nāk līdzi vai mīlot, un izjust to, kas nāk kopā ar mīlestību.
Es zinu, zinu Tavus iebildumus. Tiešām zinu. Manī ik pa laikam arī tādi ir. Ne vienmēr ceļš uz savu sirdi ir viegls, taču ar katru prieka mirkli un brīnumu, tas paliek redzamāks.


Lai Tev brīnišķīga diena!

Evita

Otrā

bilde no http://lostandliving.tumblr.com/archive

Izskatās, ka mani ieraksti ir pārtapuši par brīvdienu ierakstiem. Arī man tas kļūst par gaidāmu notikumi, kad domāju, kā izteikties precīzi, kā runāt par tēmu. 
Šodien man ir tāds noskaņojums, kad vairāk gribētu būt viena ar sevi. Jūs taču droši vien arī atpazīstat tādu sajūtu? Realitāte gan ir tāda, ka zem segas man ir palīdis suns un otrā dīvāna galā spēlējas mana meita. Tikko ar viņu man izdevās sarunāt, ka ļausim viena otrai kādu laiciņu pabūt ar sevi un saviem darbiem. Tāpēc nevaru šīs minūtes zaudēt.
Ja domā par laiku, kādā šobrīd esam, tad pirmā asociācija ir miers. Lai cik ļoti es tāda mierīga vēlētos būt, šobrīd man tas īsti nesanāk. Cilvēki jau parasti vēlas to, kas viņiem pašiem mazliet pietrūkst. Šodien es izjutu to, kā tas ir, kad esam pieraduši pie cilvēku konkrētas uzvedības. Mēs taču parasti zinām, kam jāpiezvana, lai izstrīdētos, kam jāpiezvana, lai izraudātos un kam, lai izdusmotos. Man ir interesanti pie sevis vērot, kā es mainos, kad es neiegūstu to, ko esmu iecerējusi iegūt. Un otrādāk, kā mainās otrs, kurš tieši tāpat cer iegūt ierasto (uzvedību, lietu, vārdus, balss tembru..). Es jutos mazliet nesaprasta un arī aizkaitināta. Ir labi to pie sevis piefiksēt, atpazīt, nosaukt vārdā. Tas man ļauj labāk sevi iepazīt. Man svarīgi par to runāt, jo savu nemieru varu vadīt, ja par to runāju.Vai ar Tevi mēdz būt līdzīgi?

Lai vai kā, ir skaidrs, ka ne viss ir tā, kā grāmatās raksta. Savukārt reizēm ir tieši tā, kā par to raksta. Ne vienmēr vari iegūt to, ko vēlies. Es domāju, tas bieži ir terapeitiski. It sevišķi, ja to spēj apjaust. Ko tev nozīmē - gan konkrētie cilvēki, gan notikumi, gan lietas, gan izjūtas, kas ar to visu saistītas.

Šodien esmu nolēmusi nesteigties un neprasīt no sevis vairāk, kā es spēju vai varbūt gribu. Uzrakstīšu arī kādu Ziemassvētku apsveikumu un pagatavošu vienkāršas pusdienas. 

Patiesībā viss ir vienkāršāk, kā mēs to mēdzam iedomāties - elpot un mīlēt.

Evita

Tik tak

Šorīt pamodos vēlu. Dzirdēju, kā meita jau rosās. Un nodomāju, cik jauki, ka man neviens ar pirkstiem nebaksta acīs. Pēc kāda laika meita ielīda man blakus, paņēma telefonu, skatījās pulkstenī. Devu viņai ziņu ar smaidu, ka esmu nomodā un priecājos viņu redzēt. Viņa cītīgi skaitīja minūtes. Un tad prasīja: "Mam, kāpēc laiks tik ātri iet?" Es mazliet samulsu no šī jautājuma, kas bija arī kā secinājums. Un es nudien nebiju pievērsusi uzmanību, ka minūte patiešām paiet zibenīgi. Minūte minūti apsteidz, mainās cipari, mainās stundas, mainās diennakts daļas. Tas, kā šīs minūtes pavadām, gan ir atkarīgs no mums pašiem, vai ne?

Lai jums sirsnīga pirmā Adventes svētdiena!


Bilde atspoguļo manas iekšējās izjūtas par šo gadalaiku. Par laiku, par sniegu, par klusumu, par mirkli. Nejauši atrasta te.


Pa sniegpārslai jums,
Evita