sagribējās dzejoli.

I. Ziedonis
Mīlestība

Mīlestība divreiz neatnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosti.

Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust.
Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.
Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,
Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.

Viens pēc otra sadeg smaidoši
Zilā zibens trāpītie un ķertie.
Ejam tālāk! Ejam gaidošie,
Zibens netrāpītie, nenospertie!

gribēt taču ne tikai var, bet vajag arī...

vajag, vajag..

Ziniet, ir tik diivaina sajūta. Par to, ka tie, kuri baidījās, vairāk nebaidās. Tie, kuri dusmojās, dusmojās vēl joprojām, tikai vairs ne uz tiem, kuri baidījās un kuri nu jau nebaidās. Vēl dīvaini šķiet tas, ka cilvēki reizēm absolūti negrib pieņemt notikušo. Reizēm viņi tik ļoti to noliedz, ka, no malas skatoties, patiešām var apmulst.
Tie, kuri dzīvojot vieni, esot stipri cilvēki. Tie, kuri izbauda vienas attiecības pēc otrām, esot barinieki(cilvēki, kuri vadās pēc līdzīgiem principiem kā bara dziivnieki, kuri nespēj palikt vieni, kuriem visu laiku vajag KĀDU, iespējams, arī par atkarīgajiem varētu tos dēvēt). Un esot dvēseliskās un karmiskās ģimenes.
Un es piekrītu. Māju ar galvu un saku, jā, jā, tā tas ir. Varu atrast daudz piemēru no savas un sev pazīstamo cilvēku pieredzes.
Bet viens noteikti ir skaidrs. Vajag mīlēt. Nevis izlikties, ka mīli, bet pa īstam mīlēt. nebaidiities to dariit, nebaidiities atziities, ka miili. Un ja jūti, ka nav, kam dot to visu, kas ir tevī, tad… pieņem kādu lēmumu.
Un sevi pieņemt – tieši tādu, kāds esi – reizēm ar izpūrušiem matiem un reizēm ar vēlmi „uzmest lūpu”. Bet ja tas netīk, vajag kaut ko darīt, lai patiktu. Mainīties? Iepazīties ar sevi tuvāk? Nolaisties no tiem augstumiem, kur pats esi sevi uzcēlis, baidoties no sāpēm?
Pēc kāda laika droshi vien jau varēsi redzēt un just, cik viegli ir elpot, sirds un galva nesāp,dusmoties arii negribas, nemiera vietā stājies kaut kāds dīvains miers.

Nu jā, es nemaz nezinu, kāpēc to rakstu..laikam tā vajag.

Lai briinumu pilna nakts un diena...

evita

melnbaltie.

un jā, viņi ir klāt. putni ar garajām kājām un melnbalto spalvu. stārķi. es shodien pamaniiju septiņus.
tātad, dāmas un kungi, ar prieku jums pavēstu - pavasaris ir klāt!
putni ir gudri.
viņi taču jūt labāk.
un es viņiem ticu.

nav pareizo atbilžu.

jā, nav taču pareizo atbilžu uz jautājumiem. ir tikai dažādi atbilžu varianti. un jā, ne visas atbildes, kas der man, der arī tev.
es arvien vairāk pārliecinos, ka nav nejaušību. (reizēm pat šķiet, ka tas vīriņš tur augšā ar smaidīgu seju bīda šaha/cilvēku figūriņas, kur tām jābūt kādā konkrētā briidii. un pat pasmej par situācijām un cilvēku uzvediibu.) arvien pārliecinos, ka atbildes ir manī pašā, kaut laiku pa laikam tās meklēju visapkārt. un es ticu, ka viss, kas notiek manā dzīvē, notiek tieši tajā brīdi, kad es esmu tam gatava. iespējams, man jāpieņem kāds lēmums. iespējams, man kaut kas jāiemācās. iespējams, man tiek dota kāda iespēja - pirmā, otrā vai vienīgā.
un man arvien labāk patīk notikumus vērot it kā no malas. tāda sajūta, ka skatos kādu filmu, kur galvenā varone ir līdzīga man. jā, protams, kad esmu visa tikai emocijās, tad tas nav tik viegli. tāpēc ir burvīgi, ja tādos brīžos blakus ir kāds pa īstam savējais.

Par savējiem! Es jūs mīlu.

evita.

ko redzam un kā ir pa īstam.

Līst jau vairāk kā nedēļu. Tā gribētos sākt šo ierakstu. Un savā ziņā tā arī ir. Pavasaris ar ziemu ir sajaucies. Tāpat kā prieks ar satraukumu. Tāpat kā kafija ar pienu. Tāpat kā draudzība ar mīlestību. Tāpat kā sapņi ar realitāti.




Ne jau viss ir tā, kā mums šķiet. Bet šķiet mums bieži. Ne vienmēr redzam, kā otrs jūtas. Tas otrs bieži vien to slēpj. Un tas jau tikai saprotami. Tikpat ļoti, kā saprotams ir tas, ka katrs var justies kā vēlas (un reizām arī nevēlas). Un kāpēc lai mēs to vienmēr gribētu stāstīt? Vakar satiku puisi no Venecuēlas. Viņš ir lielisks cilvēks, kā arī labs sportists. Uz sporta arēnas arī burvīgs šovmens. Izdara brīnumlietas, bet, kad redz, ka ir kļūdījies, to pasniedz caur jokiem, smejoties. Un ir tik viegli uz viņu skatīties, jo pozitīvais un dzirkstošais mūsu skatienus taču pievelk. Otra stāsta jeb sejas daļa ir tā, ka viņa mamma ir smagi slima. Viņš atrodas otrā pasaules malā, reizēm neiet ar draugiem vakariņot ārpus mājas, jo sazvanās ar viņu. Domājot par viņu un vērojot, gribas jautāt, kur viņš ņem to spēku un dzīvelīgo enerģijas devu, ko pauž apkārtējiem. Redz, cilvēkos jau no dabas ielikts izdzīvošanas instinkts plus daudz un dažādi aizsargmehānismi (tā teikt, katrai dzīves situācijai). Un tas viss, lai mēs spētu izturēt slodzi, vientulību, sāpes – gan fiziskās (pie augstākās sāpju pakāpes smadzenes izdala pat endorfīnus, tā palīdzot tās pārvarēt un paciest), gan psiholoģiskās, stresu utt. Gudrs ir mūsu organisms.
Un vēl es patiešām apbrīnoju, ka šis puisis spēj dzīvot savu dzīvi nevis mammas. Spēj sekot savam sapnim par jaunām un jaunām sportiskajām uzvarām. Jo šajā situācijā ļoti bieži varētu sākt dzīvot slimā cilvēka dzīvi, apkopjot viņu un aizmirstot par savām vajadzībām. Iespējams, ka viņam ir vieglāk to pārdzīvot, esot tālumā, jo attālums tomēr maina izjūtas un skatījumu uz lietām. Manuprāt, tik bieži taču mums gribas dzīvot kāda dzīvi – bērnu, vecāku, vīra vai sievas, māsas vai draudzeņu... Un robežas šķērsošanu reizēm ir grūti pamanīt.

Lai jums burvīga nedēļa!
Piepildiet to, par ko sen jau esat sapņojuši un ko vēlējušies izdarīt!
Vēlot veiksmi un turot īkšķus,

Evita

Bilde tapusi sadarbiibā :) ar http://www.ballet.co.uk

aprīļa sākums. saule silda. un kupenas rūk.

ja es tagad varētu, es gribētu sēdēt uz saules pielietas terases un vērot cilvēkus. kā tie smejas, dusmojas, izliekas, viļas, satiekas, runājas, dejo, pielabo frizūras, spēle bumbu, ēd saldējumu, brauc ar tikko no ziemas guļas izvilkto riteni, krāso lūpas, sačukstas...