Kamēr viens mazs čuč, viens liels velta laiku sev. Kā nu kuro reizi - tīra māju, raksta rakstus, lasa grāmatu, paijā suni, uzliek anti-stress sejas masku, sildās siltā dušā vai arī čuč blakus.
Skatos, tik sen neesmu rakstījusi. Kaut, jāatzīstas, ka novembrī esmu iesākusi rakstu, taču to neesmu pabeigusi. Taču ik pa laikam man ir nepieciešamība rakstīt un to jau esmu teikusi vairākkārt.
Decembris šogad ir pienācis ātri. Paldies novembrim par tām dažām sniegotajām dienām, kas padarīja to izturamāku, priekpilnāku un smaidpilnāku.
Decembris parasti formāli uzliek kaut kādus pienākumus - iepriecināt citus ar dāvanām, likt lietā enerģiju un izdomu, piemēram, kā rūķi iekļūst kurpju kastē vai zeķē, vecāki kļūst par rokdarbniekiem, šujot lellēm jakas un lāčiem ausis. Atzīšos, es reizēm no tā visa gribu izkāpt. Ja gribu, nereti to arī izdaru. Jautājums - kur un kā svinēsiet jauno gadu - man reizēm šķiet tik nebūtisks. Arī šogad. Mana sajūta, ka vajag piedzīvot foršu dienu. Tieši tik priecīgi un sajūtīgi, kā mēs to varam, jo reizēm jau nemaz nevaram. Veltot kādu mirkli sev, apkārtējiem, dabai, klusumam. Manis rakstītais teikums par decembra ātro pienākšanu vien liecina, ka laiks griežas pa savam un mums tad ir jātrenē tā līdzsvara prasme - neiekrist grūtsirdībā pārāk ilgi vai eiforijā, bēdās, priekā, aizvainojumā, nulles punktā.
Un, lūk, nulles punkts ir sajūta, kas šobrīd manī gurkst. Tieši šobrīd man šķiet, ka mans prāts ir apklusis, kaut kas būs, kaut kas mainīsies, kaut kas taps, bet man nav ne jausmas, kas un kā. Man arvien muļķīgākas šķiet sistēmu pieņemtās varas un sodi, 'norakstītie' cilvēki vai uz pjedestāla paceltie. Arvien vairāk pievelk cilvēki, kuri ir drosmīgi ierastajam pateikt nē.
Man ir bijis prieks satikt burvīgus cilvēkus, kuri pratuši būt līdzās gana klusu, bet tajā pat laikā devuši iespēju ieraudzīt skaisto vai uz to tiekties. Šādi cilvēki prot pavilkt kādu gabaliņu līdzi. Tālāk jau pašam jāuzņem agriezieni. Un tad tikai - uz priekšu.
Man pēdējā laikā ir bijusi neapšaubāmi sajūta, ka es daudz no sevis dodu, un mans resursu spainītis paliek arvien tukšāks. Patīk vērot, kā tu - cilvēks parastais - meklē mazās iespējas, kā to piepildīt.
Man emocionāli interesants mirklis bija rakstīt pastkartes cilvēkiem, kuri atsaucās manam impulsīvajam aicinājumam tās saņemt. Reizēm roka pati rakstīja vārdus, reizēm šķita, ka tai vajadzīga īpaša iedvesma. Un tad man bija jāpieslēdzas kaut kādam pasaules lielajam mīlestības kanālam. Ir, ir tāds, ja tu šaubies!
Un tad ir nudien viegli, jo tu mīli cilvēkus, tu neatdali, neiedali, bet raksti no sirds. Es to iesaku, un, ja vajag iemeslu, atrodiet to.
Ko darīt šodien, rītdien, parītdien, svētkos un ikdienā, ko darīt tagad un tūlīt. Ko Jūs esat iecerējuši/darāt?
Es:
- ceļu sniegavīru, braucu ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu;
- es saku labo uzreiz;
- veidoju eglītei rotājumus;
- ar bērniem dodos uz mežu izgreznot ar burkāniem egli un ievelku caur nāsīm skuju smaržu;
- pakalpoju savam mazākajam, mēģinu viņu sasmīdināt, guļu uz grīdas, aplaudēju par viņa jaunajiem sasniegumiem;
- lasu, jūtu, prātoju, esmu;
- pinu bizi, samīļoju;
- nopērku beidzot vienu riktīgi smuku lūpu krāsu un iedodu vīram riktīgi smuku buču;
- braucu ciemos,
- ietinos lindrakos, satuntulējos un eju pastaigā, esmu atklājusi, ka tas ir veids, kā vistiešāk varu būt ar sevi, kā atjaunojos;
- dungoju pie sevi kādu dziesmu, smejos skaļi, atceroties kādu sev jancīgu mirkli;
- uzsmaidu pretimnācējām (jūs tā mēdzat darīt?), darīt labu - citiem un sev;
- es aiznesu saldumu kasti visīgnākajai tantītei pasaulē;
- daru to, kas man patīk...
 |
| Pinterest.com |
Cilvēki mēdzot plānus veidot uzreiz ideālus, neņemot vērā savu slinkumu un citus bremzējošos faktorus. Es zinu, ka tāpat sarakstā būtu jāliek, ka dusmošos, reizēm cietīšu no 'es gribu un ko es varu' starpības.
Taču pamēģiniet rakstīt sarakstu tagadnē, nevis darīšu, bet daru.
Pavisam noteikti es katru dienu turpināšu klausīties, kā es elpoju. Tas man kļuvis kā labs ieradums.Nav noslēpums, ka straujais ritms un pieaugošās prasības mums pašiem pret sevi, liek mums sekli un ātri elpot, tādējādi radot apmaldīšanās sajūtu un uztraukumu par neatbilstību kaut kam. Lai arī tas izklausās 'viņa gan ir mazliet dīvaina', tieši tas man ļauj saglabāt ticību sev, augstākajam, lielākajam, draugu esamības sajūtai, došanas-saņemšanas enerģijas apmaiņai...
Mīļie draugi, TU vari darīt pavisam konkrētu lietu. Šobrīd Tev ir iespēja ziedot, pasūtot dziesmu dodpieci.lv akcijā #dzīvošodien #dodpieci Kādam Tu ļoti tā vari palīdzēt.
Lai veiksmīga diena! Kāds vairs sen nečuč, bet ložņā pa grīdu.
Buča uz vaiga,
Evita
p.s. Paldies jums par mirkļiem kopā. un paldies, ka atrodat laiku izlasīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru