Dārgais, Ego,
es nojaušu, ka tu vēlies, lai iepazīstu tevi vēl vairāk,
ciešāk, skaudrāk. Lai skatos tev acīs un atzīstu, ka esi ņēmis virsroku pār
manu skatienu, ķermeņa valodu, asaru kanāliem un gribu. Tu nepazīsti ne kauna
izjūtu, ne sātu, ne robežas. Tev vajag tagad un tūliņ. Tiklīdz esmu paveikusi
vienu Tavu vēlmju piepildījumu, Tu nekaunīgi atvēzējies un sper pa manu tikko
nopirkto, koši sarkano ādas krēslu, lai tas skanēdams nokristu un es pat
sarautos. Tu bezkaislīgi nogrozi galvu, kad vēlos, ko pavisam mazu, mazu, mazu,
kaut ko pavisam vienkāršu. Kad es Tevi neklausu, Tu sadusmojies, tu tā auro, ka
man jāliek spilvens uz galvas un jāsauc palīgā Tavi citi brāļi no citas mātes. Tu taču nenoliegsi, ka tā bija?
Taču pamazām viss mainījās, vai ne? Tavu aurošanu es uztvēru
kā vienu satrakojušos sievišķi, kura grib, bet neiegūst (parasti to, ko nav
iespējams iegūt). Kad Tu citu reizi taisīji ierasto trādirīdi, un es arī līdzi sašūpojos
savā gribā un vērtībās, es vairs neliku spilvenu uz galvas. Es pilnīgi noteikti
ieraudzīju sevi. It kā nebūtu vēl vakar uz sevi skatījusies spogulī, mēģinot izpatikt Tavai gaumei.
Dārgais, Ego, es gribu atvainoties, ka
saucu Tevi tajos nesmukajos vārdos. Tu jau neesi tas nezvērs, ko mēģināju likt
krātiņā - dusmodamās, šņākdama, rēkdama, skriedama, pavēlēdama. Tas nezvērs
esmu pati, kad neiegūstu, ko gribu, kad neiegūstu uzreiz, kad neiegūstu vairāk,
kad ļaujos tavam - tev vajag, man vajag...
Ego, tu parādīji, cik augstos kalnos varu kāpt, pati saviem spēkiem, cik sāpīgi ir
kūleņot lejā, cik patīkami ir dzert aukstu avota ūdeni, klausoties dabas skaņās,
samīļoties, cik skaudīga es varu būt, nenovīdīga, cik liela un plaša ir mana
sirds, cik daudz tajā ir maiguma, siltuma un mīlestības...
Kad pamodos tajā maģiskajā rītā un biju pateicīga Tev par
iespēju gribēt tik daudz, un pateicīga dzīvei, ka visu neieguvu. Pateicos par
to žēlumu, ko tajā brīdī izjutu pret sevi, cik tas izskatījās smieklīgi, kad
sēdi un raudi par tukšuma sajūtu, par to, ko šķietami gribi un vajag, par
dusmām, kuras seko pēc zaudējuma...
Jā, nudien, pienāk viena diena, un viss it
kā saslēdzas, tu vari pasmaidīt par to, kā tas ir bijis un pieņemt, ka vēl visādi arī būs. Bet paldies par to absolūto fizisko nogurumu,
kad gribēju būt supermamma un par tiem dažiem rītiem, kad izvilku sevi no gultas aiz matiem, jo es gribēju būt varoša...
Lai arī tik ļoti daudz šķietami mums vajag, mēs esam laimīgi
mazumiņā no tā visa, jo nav jāraud par lielo plašumu, kas šos punktus (kur esmu un kur gribu būt) šķir, bet
vari priecāties (nu vismaz būt saviļņojošās gaidās), ka tas atkal būs viens liels piedzīvojums, kad virzīsies uz
priekšu un iepazīsi sevi atkal no jauna.
Piii, Ego, nevaru vien sagaidīt, kāds šoreiz būs
ceļojums, kad vairs nevajag par katru cenu, perfekti un daudz.
 |
| Pinterest.com |
Ego, es dzirdu Tavas domas, neesi nu tik uzbāzīgs. (smaidu)
Evita
:)
AtbildētDzēst