3,2,1...

Skat. jau piektdiena. tas arī nozīmē, ka mani vienatnes mirkļi pēc dažām stundām beigsies. tagad es varu teikt, ka tie patiešām skrien. nedēļu, ko man bija ļauts pakārtot savām egoistiskajām vēlmēm, es biju iztēlojusies mazliet savādāku. bet rezultātā jau otrajā dienā mežā sastiepu kāju un biju vien spiesta meklēt to baļķi savā acī. Kā man veicās? es domāju, ka sāpīgi un pamatīgi. ja nepārtrauktu stāstu un līdz apnikumam esmu tā jocīgā, kas mudina vairāk just ar sirdi, tad pati, šķiet, to vienā mirklī noignorēju. taču pēc tik ļoti spēcīga atgādinājuma, pēkšņi atminējos savu lielo, pukstošo orgānu un visu, kas tajā ierakstīts. varbūt neticēsiet, bet tajā ir tik precīzas atbildes. es nezinu, kas nostrādā, vai bailes no nākamā soda, vai kaut kas cits, bet pēkšņi nav ne mazāko šaubu par pareizāko rīcību. atbilde ieskanas pēkšņi un ļoti tieši. iespējams, tik pēkšņi, cik gatavs esi to sadzirdēt. jaunas situācijas un jauni noteikumi, vienmēr mazliet samulsina. jautājums, cik ātri tu aptver to, kā labāk rīkotos, lai pats par savu rīcību nebūtu diskomfortā. šķiet, pirms savas traumas, manas emocijas un jūtas bija kur citur, kā fiziskais ķermenis, tāpēc nespēja tik ātri noreaģēt uz ārējo stimulu. lūk, vēl viens iemesls, kāpēc svarīgi sevi nesadalīt un būt te, tagad, šeit. ziniet, bet es savā ziņā apbrīnoju tos lavierētājus, kas prot tā izlocīties, pielāgoties, nepateikt savas domas un dzīvot, kaut nejūtas ar to labi (tas, ka nejūtas, ir bez brillēm saskatāms). savukārt, satiekot un redzot tādus cilvēkus, es daudz uzzinu par sevi. Varu tikai pasmaidīt un to piefiksēt, bet pati atgriežos pie sava godīguma, naivuma, patiesuma, tiešuma, siltuma. sevis pieņemšana ir vairāk vērta kā miljons. Tā nes iekšēju mieru, kas, protams, nemaz nav viegli saglabājams. taču uz to var tiekties, jo es gribu dzīvot garšīgi, nevis baidoties, ka kāds mani nepieņems. Nevienam neesmu solījusi būt tāda, kādu viņš mani ir iztēlojies. un otrādāk.

Taču, ko nu par nopietno. Divas dienas svinēsim svētkus, kaut pati īstā diena jau bija vakar. Šogad es gribu skaistu vainagu. No pujenēm. Es zinu, ka ir meitenes, kurām tik skaisti sanāk tos uzvīt. Man tiešām nesanāk, ne tā, kā es to esmu iztēlojusies. Protams, galvenais jau nav ārējais, bet gan tas, vai protam svinēt svētkus ar skaidru galvu, ar smaidu sirdī, ar kopā būšanas sajūtu un sauli pakrūtē.

Priecīgi,

Evita