maza bērna lielā sirds

Ja bērns uzraksta mammai vēstulē, ka viņš viņu mīl un ka viņa vienmēr būs viņa sirdī, tad kaut kāda atbalss atskan arī manā sirdī. Lai arī tas nav mans bērns, taču tas ir bērns, kuram šobrīd un tieši tagad pietrūkst kāds ļoti, ļoti tuvs cilvēks. Ja vecākam šķiet, ka viņš jau tikai kādas dienas izrausies no ikdienas, no bērnu aprūpes un atpūtīsies, aizbraucot aplūkot citu valsti, tad bērns to uztver kā pasaules sagrūšanu. Viņa iekšējās pasaules kārtības sagrūšanu. jā, pēc tam viņš to būvē un būvēs no jauna. bet nu jau viņš zina, ka mamma ne vienmēr būs kopā ar viņu, un viņš pats to nemaz daudz nevar ietekmēt. Taču viņa sirdī viņa būs vienmēr. Vai tas nav lieliski, kā bērns atrod veidu, kā nepazaudēt mammu, to sajūtu, ka viņa ir tepat blakus, cieši klāt, ar viņu.
Vēl būtiski ir tas, ka viņam ir kāds, ar kuru padalīties savās izjūtās, kurš viņu saprot, un dod drošības izjūtu.
Tajā pat laikā es domāju arī par sevi, par to, ka arī šorīt mans bērns nevēlējās šķirties. iespējams, arī viņam sagruva iekšējā pasaulē būvētā pils.
Noteikti tā mēs katrs varam atcerēties mirkļus, kad mūsu iekšējā pasaule sagruva, kad mēs to esam lipinājuši kopā, veidojuši no jauna, centušies aizkrāsot vai esam dzēsuši. Protams, bez tās pieredzes mēs atkal būtu pavisam citi un savādāki, bet es ticu, ka tieši tas mums ir bijis vajadzīgs, lai mēs atrastu atbildes, lai vēlētos kaut ko mainīt, lai pamanītu sevī to, ko nekad nebūtu iespējams pamanīt.

Un, ziniet, šodien skatoties uz bērnu, kurš pie manis bija atnācis uz konsultāciju un pēc tam teica - paldies par palīdzību, es domāju, cik viņš ir bagāts, jo viņš spēj runāt par savām emocijām un jūtām, viņš tās spēj atpazīt un nosaukt un to sauc par emocionālo inteliģenci. un es zinu, viņš dzīvē būs uzmanīgs, mērķtiecīgs un tāds, kuram nebūs vienalga, vai otram sāp.


Lai jums izdevušās brīvdienas! Lai arī man patīk savs darbs, taču brīvdienas es gaidu ļoti! 

Evita