Brussels

Esmu atpakaļ. Šķiet, šodien pavisam atpakaļ. Vakar te bija tikai vēl mans ķermenis, bet domas un sajūtas staigāja pa Briseles mazajām ieliņām un kāri lūkojās uz kruasāniem.

Brisele mani pārsteidza nesagatavotu. Zināju tikai nedaudz par to, kas jāapskata, kādā valodā runā. Runājot par valodu, lai arī zināju, ka viņi lieto franču, mani tas pārsteidza. Autobusa šoferis, kurš stūrēja no lidostas uz centra pusi, bija emocionāls. Man šķita, ka viņš to visu tikai spēlē, ka tas vienkārši piestāv tiem, kuri lieto franču valodu. Taču noteikti viņš netēloja, bija unikāls un autentisks.
Tā kā biju rezervējusi hosteli centrā, lai man nav nekur pārāk jāmaldās pa nezināmo pilsētu un ielidoju vēlu vakarā, tad uzrunāju kādu skaistu pārīti, prasot, kā varu tikt uz centrālo staciju. Puisis, šķiet, saprata, ka būs grūti izskaidrot, deva man zināt, lai eju uz metro. vienvārdsakot, lai tikai sekojot zīmēm. Biju apņēmīga, patiesībā nebija citu variantu, taču, kad iegāju ēkā (midi station), sapratu, ka neko nesaprotu un ka nekādas zīmes nemaz nav. Tā es pameditēju, mēģinot sevi nomierināt un atcerēties, ka man kāds minēja par 27.autobusu un apsvēru jau domu, ka iešu meklēt to, taču tad es ieraudzīju to pašu skaistu pāri, kuri, baudot viens otru, devās man garām. mani viņi ņēma līdzi. un es jutos laimīga. tā vienkāršā sekošana zīmēm, nudien nebija nekāda vienkāršā cilvēkam, kurš pirmo reizi un vēl pie tam naktī, dodas nezināmās ielās. Beigu galā man bija jābrauc ar diviem metro un par lielu brīnumu man pašai, es hosteli atradu veiksmīgāk kā biju cerējusi. Paskrienot notikumiem pa priekšu, varu teikt, ka atpakaļ uz to staciju es nebraucu ar metro, jo izrādījās, ka no hosteļa uz to vietu var aiziet ar kājām, ejot apmēram 20 minūtes. Lieki piebilst, ka es ar metro metu vairākus līkumus. Toties tagad es zinu. Taču tajā pa laikā jāsaka, ka naktī pa to rajonu man būtu bailīgi iet kājām. tad drīzāk būtu jābrauc ar vilcienu vienu pieturu.

Tad par tiem beļģu vīriešiem. Es nezinu, kādi viņi ir. bet es zinu, kādus es viņus redzēju. un es noteikti, tur dzīvojot, atrastu vairākus, kuros es iemīlētos. taču man kaut kā šķiet, ka viņiem iemīlēties sveštautietē, kura vēl neko nevar pateikt franciski, ir zem goda. Tātad viņi ir stilīgi, ar melniem briļļu rāmjiem, nedēļas bārdas rugājiem un tumšiem matiem (bet, protams, ir arī gaišmatainie, ar gludo vaigu, bet tādus es neredzēju:), kurus piesedz ar adītajām, nobrukušajām cepurēm. Nesatiku nevienu gara auguma puisieti, tādi ap 1.75-1.80 cm. Kā jau minēju, aprakstot busa šoferi, man šķiet, viņi sevi augstu vērtē. Taču mani nepamet sajūta, ka viņi ir tādi pseidofrancūži. Viņi satiekoties bučojas. arī puiši viens otru nošmaukstina. Un viņi visu dara ar pārliecību.

Man nebija daudz brīvā laika, tāpēc es sev apsolīju neiet bodēs un neskatīties uz dienas piedāvājumu tur. Bet, cik varēju un cik bija spēks, staigāju pa nezināmajām ielām. Gribēju sajust šo vietu un cilvēkus. Nākamreiz es noteikti gribētu ar riteni izbraukāt Briseli. Staigājot viena, es sapratu, ka gribētu arī ar savu meitu sēdēt vienā no bio tīkla kafejnīcām un ēst gardo siera kūku, dzert gardo kakao un izjust, ka mēs pašas esam gardas.

Lai arī man izdevās ievērot gan ubagus, gan briesmīgu suņa saimnieku un līdz ar to arī agresīvu suni, čurājošus vīriešus pie māju stūriem, Briselē es iemīlējos, pašai to negaidot. Tā jau laikam ir ar tām jūtām. out of control.


veiksmīgi,
evita