Servju konkursa dalībniece.

Ātri. Pavisam ātri un īsi izstāstīšu savu stāstu. Man nozīmīgu, jo tas sastāv ne tikai no faktiem, bet tajā ir daudz emociju, izjūtu, nejaušu notikumu.
Es tomēr esmu no tiem cilvēkiem, kuri visbiežāk dara to, kas viņiem labi sanāk. It sevišķi, ja tas saistīts ar skatītājiem. Es neeju skatītāju priekšā žonglēt vai nepiesakos šķēpa mešanas sacensībām, jo es to neprotu. Bet es skrienu orientēšanos, es varētu pieteikties maratona skrējienam, jo ar skriešanu tomēr esmu uz tu, es varētu un esmu piedalījusies daiļrunāšanas konkursos, varētu uz skatuves kādu lomu nospēlēt arī, jo es to visu tīri labi pieprotu. man par to ir tikai neliels uztraukums.
Taču sestdien es izdarīju kko citu. Pašai nemanot, es jau stāvēju rindā uz servju konkursu. Nu ne gluži konkursu, bet tu ej publikas priekšā un mēģini pārservēt bumbu pāri tīklam un ja vēl trāpi laukumā noliktajai mantai, tad grāb ciet un esi laimīgs par to, ka nav jāpiedzīvo sakautrēšanās par neveiksmi. Jāatzīst, ka par volejbolu un tā noteikumiem esmu tīri labi informēta. Daži speciālisti saka, ka augšējā piespēle man sanākot patiešām laba. Bet tā serve, nu kaut kā man neejot. Un neiet jau arī. Jeb drīzāk iet šķībi greizi. Bet jūs jau nojaušat, ja jau stāvēju rindā, tad jau tiku arī līdz tai bumbai. Stāvot pagarajā rindā, kur pārsvarā bija vīrieši un pusaudžu puikas, es pie sevis prātoju, kā lai tiek uzreiz pie otrā mēģinājuma, jo ir skaidrs, ka ar pirmo jau nedabūšu pāri. Tuvojoties manai kārtai, jūtu, ka satraukums ir lielāks kā,piemēram, stājoties bargas auditorijas priekšā ar runu. Paceļu roku, un tā viegli dreb. Viss, puika ir savu servi nobeidzis (absolūti neatceros, vai viņš pārsita, vai nepārsita), un tagad bumba tiek pamesta man. Dzirdu, ka publikas kurinātājs citā mēlē kaut ko saka, kas varēja nozīmēt, ka beidzot kāda meitene servēs. Dzirdu, ka es spiedzu līdzi. Pametu bumbu, situ, un tā nokrīt kādus trīs metrus tālāk. Tāda sajūta, ka rokā nav spēka. Smieklīgi. Bet es eju pēc bumbas pakaļ un saku – one more time. Bet igauņu vīrs, izrādās, tieshi to pashu arī bija teicis. Kāda veiksme, varu mēģināt vēlreiz. Nē, šis stāsts nebeidzas ar to, ka otrais sitiens bija spēcīgs un precīzs. Tas bija labāks, un skāra pat trosi, bet… bet tā bija cita uzvara. uzvara pār sevi. Es biju mēģinājusi darīt kaut ko, kas nebija mans ampluā. Un tas bija tā vērts. Laikam igauņu šovmens sajuta to un kā balvu man vienīgajai pasniedza ielūgumu uz pludmales volejbola turniira afterpārtiju.
Ar šo stāstu es gribu pateikt, ka ir vērts izbaudīt procesu kā tādu. Ir vērts pārvarēt bailes no novērtējuma (ak, shis teicamnieču sindroms). Jā, nenoliegšu, ka man vienu brīdi patiešām šķita, ka tikai es un mana serve ir uzmanības centrā (ak, šis sasodītais egoisms).. Taču, ja tā padomāju, es nekad nesmejos par kāda neveiksmi. Es parasti priecājos, ka viņam ir drosme iziet priekšā un mēģināt. Tieši tā var kaut ko iegūt – mēģinot. Arī savam bērnam saku, ka ar pirmo reizi ne vienmēr viss tik labi izdodas, ir jāmēģina vairākkārt. un shoreiz es priecājos par savu drosmi.
Lai jums arī izdodas sasniegt vairāk!

evita

foto no: http://media.naplesnews.com/