Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik pa brīdim sev ļautu atcerēties. Viņa zināja, ka ceļš vedīs cauri mežam. Tas būs posms, kas arī bērnībā viņu audzināja. Laikam tāpēc viņa varēja skolā visus noskriet, jo parasti, sasniedzot mežu, viņa sāka skriet. Skrēja tik ātri, sirds dauzījās, it kā grasītos pāršķelt krūškurvi un beigās viņai šķita, ka nomirs, elpa bija tik saraustīta. Bet vienmēr, izskrienot cauri mežam, viņu sagaidīja pļava un Viņš, kurš katru dienu gaidīja. Protams, tad viņa nenojauta, ka viņš viņu gaida, katru dienu aizstaigā līdz mežam, vai sadzirdēs atkal viņas ātros soļus un elsas. Parasti tad viņi apķērās, sēdēja, dalīja desmaizes un raudzījās mākoņos. Dzīvē tad šķita, ka vislielākās bailes mīt mežā. "Cik bērnišķīgi!", viņa skaļi noteica, raugoties uz mežu, kam viņa tuvojās. Kājas mazliet smeldza, jo šoreiz viņa gribēja iet visu ceļa gabalu ar kājām. Tāpat kā reiz ziemā, sapņojot par siltu tēju un dalot ar māsu cauros cimdus.
Dzīves ritums. Dzīves ritums. Dzīves ritums. Viss plūst un mainās. Viss ir pārejošs. Karš. Desas no cilvēkiem. Kartupeļu mizas. Vācu virsnieki. Beigas.
"Kā es varēju būt tāds mazs muļķa skuķēns?", viņa sev teica. Dzīvi tvēru ar malkiem - reizēm lieliem, reizēm bailīgiem, reizēm negausīgi. Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds vienmēr gaida vairāk. Kāds vienmēr... Asaras tecēja pār viņas vaigiem.
Reiz viņa bija līdz ceļgaliem iegrimusi dubļos. Viņai šķita, ka zeme viņu aprīs. Viņa domāja tikai par savām bailēm. Bailes valdīja pār prātu, ķermeni, garu. Šķita, ka tas ir notikums. Viņu ātri izvilka no zābakiem un tad jau arī ar lāpstu zābaki tika izvilkti no dubļainā lauka kādā rudens dienā. Tik neaprakstāmi laimīga viņa tad bija - izvilkta no zābakiem.
"Kas tagad mani darītu laimīgu?" Protams, ka tas, ka meža galā viņu sagaidītu. Viņa dotu desmaizes, ļautos viņa mēles glāstiem un turētu viņu cieši savā klēpī.
Viņš viņu gaidīja. Gaidīja viņas smieklus, jautrās dejas, kad viņa domāja, ka neviens to nemana. Viņš ilgojās pēc viņas glāstiem un stāstiem. Stāstīt viņa tik ļoti prata, ka viņš nereti iesnaudās. Balss viņu padarīja gurdenu, ļāva atslābt un iesnausties. Viņam patika snauduļot. Patika atrast viņas ķermeni, uzlikt galvu un gulēt. Tie bija mirkļi, ko viņš gaidīja.
Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds vienmēr gaida vairāk. Kāds vienmēr gaida ilgāk. Kāds sagaida, bet vienmēr kāds nesagaida.
Viņš zināja, ka viņa vienmēr atnāks. Reizēm viņš tikai tāpat vien aizstaigāja līdz mežam. Citiem pat varbūt šķita, ka aizgāja paskatīties, kā vāveres skraida vai stirnas laužas cauri zariem. Bet viņš gaidīja viņu. Tie bija skaistākie mirkļi, ko piedzīvot. Reiz viņa mācīja viņam dejot. Tad atkal teica, lai skatos mākoņos. Neko es nespēju saskatīt, bet es skatījos, jo tad viņa smējās un man ļāva patverties klēpī.
Tagad es gaidu. Es nevarēšu viņu sagaidīt pie meža. Bet ik pa laikam paceļu galvu, jo man šķiet, es viņu dzirdu. Es sakopoju spēkus un ceļos. Es krītu. Kaut kas smags man gulstas virsū. Es dzirdu balsis, kas mani mierina. Es dzirdu Viņu. Es jūtu viņu. Es varu sasmaržot viņu, bet varbūt tu teiktu - saost? Kāds man ver ciet acis. Kāds mani glāsta. Es jūtu, viņa tuvojas. Tu esi mans cilvēks. Tu esi mans vienīgais cilvēks. Kāds mani cieši satver. Es tevi jūtu.
Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds vienmēr kādu mīl. Kāds vienmēr kādu jūt. Kāds vienmēr aiziet. Kāds vienmēr paliek. Kāds turpinās. Viss ir viens. Viss ir vienots
Mežam izskriet šoreiz šķita tik neparasti viegli. Šķiet, visi nezvēri, kas reiz tur mituši, vēlēja viņai veiksmi. Par satikšanos, par mūžību, par skaistajiem mirkļiem un klusumu viņi čukstēja. Ar katru soli, balsis kļuva drošākas, viņas elpa skaļāka, rīkle sāpēja, un asaras bija izsmērējušas visu viņas no rīta pavirši klāto acu tušu.
"Vai Tu mani pagaidīsi mazliet?", viņa prombraucot bija jautājusi. "Drīz būšu Tev pakaļ!" Viņam patika braukt. Patika skriet pa pļavu un patika doties kopā. Tad viņš tikai pavirši bija iedevis buču. Un viņa pavirši sabužinājusi. Tā viņi šķīrās. It kā pavirši, jo zināja, ka nekas viņus nespēj šķirt. Un nekad par īstu šķiršanos nebija runājuši.
Tur viņš gulēja. Mazs un nevarīgs. Viņa viņu satvēra cieši. Turēja viņu tik cieši, kā to darīja bieži. Tikai šoreiz viņš nepagriez vēderu un neuzlika savu ķepu uz rokas.
Reizēm par viņu mīlestību brīnījās un pasmējās. Ne viņi paši. Tā bija īsta. Suņa un viņa īstā cilvēka mīlestība. Tas ir stāsts par mazu suni ar lielu sirdi. Par uzticību, gaidīšanu, sāpēm, prieku, ilgām un turpināšanos.
Viss ir viens. Viss ir vienots. Tu esi devies pēc savas zvaigznes. Un lai kā tur arī būtu, es tevi mīlu. Un vienmēr es tevi mīlu tagadnē, jo mīlestībai nav laika formu, tai nav robežu. Un tikai šodien es tev saku - ej!
Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds gaida vairāk. Kāds aiziet pirmais. Un atkal gaida. Tā mēs roku rokā ejam, mācāmies dzīves skolā, izdomājam dažādus noteikumus, ļaujamies skrējienam, saņemam savu drosmi rokās un lecam nezināmajā! Tu esi pats drosmīgākais! Es tevi cieši satveru un beidzot saku: "Ej!"
Evita
