Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie!

Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ir paticis, kad ir, ko darīt. Vidusskolā paspēju ne tikai mācīties, bet arī teātri spēlēt, sportot un padauzīties arī mazliet. Šobrīd paspēju agri pamosties, veltīt nedaudz laiku sev (tas ir tiiik būtisks, tās 15 minūtes klusuma sev no rīta, kad visi guļ) un tad jau sākas rīta cēliena otrā daļa - mazākais bērns, viņa vajadzības, tramvajs, bērnudārzs, stacija, ceļš uz darbu (šobrīd arī tas ir ļoti baudāms, jo vari salikt visu pa plauktiņiem, vai arī nelikt un klausīties putnu dziesmas), darbs. Gana atpazīstamas darbības, vai ne? Cilvēks parastais un viņa rutīna. Tāda mums katram. sava rutīna, kas dod arī drošības izjūtu.

Tas, ko esmu apjautusi un noformulējusi, piedzīvojot pēdējā laika notikumus, ka tas, kādas izvēles izdari, kur un kādā situācijā atrodies un kā pavadi savu dienu, ir lielā mērā atkarīgs no Tevis paša. Jā, ir notikumi, ko dzīve piespēlē, bet, ja tā uz tiem vēsu prātu apskatās, tad patiesībā kaut kādā veidā arī tos tu esi iniciējis pats - baidoties, kontrolējot, pieļaujot neuzmanības kļūdas (jo parasti esi piekusis), paļaujoties, spītējot, vai tieši otrādāk - klusi sapņojot, par to ilgstoši piedomājot, rakstot un veidojot savu vēlmju sarakstus utt. Reizēm ir pavisam labi, ka tomēr visu nevaram paredzēt un izkontrolēt, ka ir situācija un tad jārīkojas.
Nesen lasīju kādu rakstu, kur tika īpaši izdalītas četras kvalitātes, kas ir būtiskas.

FLEKSIBILITĀTE. ATVĒRTĪBA. EMPĀTIJA. PIEDOŠANA.

Mums vajag spēt pielāgoties. Mums nepieciešams būt atvērtiem savām vajadzībām. Mums nepieciešama empātijas spēja dēļ tiem, kuri mums ir apkārt un it sevišķi tiem, kuri atbalsta mūs, lai mēs sasniegtu savus mērķus. Kā arī mums nepieciešams piedot sev par to, ka katru reizi nesasniedzam savus izvirzītos standartus (lasīt: ka neesam perfekti). 

Bet nebūt tas nav tik viegli un vienkārši, vai ne? Piekrītu. Neviens mūsu vietā neuzvelk skriešanas kurpes un neskrien, lai mēs justos vingri un priecīgi. Arī aizvainojuma kumoss ir jāsagremo pašiem. Tas nozīmē, ka mums šīs kvalitātes ir pamazām jāattīsta. Jāuzklausa draugs, bērns, sieva, vīrs vai kolēģis, jāatrod tam laiks, lai arī mums ir sajūta, ka tūkstošiem lietu ir vēl jāpaveic, ko nu es te runāšu. Mums ir jāpieņem cita viedoklis un viņa izvēle, palaižot vaļā kontroles mehānismus par vienīgo pareizo risinājumu. Satiekot kādu 'ne no sava plauktiņa', mēs taču varam sasveicināties un dot iespēju (vispirms jau sev). Taču visvairāk - mums ir jāprot sajust, ko mēs jūtam katrā situācijā un kādas sajūtas/emocijas nosaka mūsu uzvedību.

Tāpat kā mūsu tricepsi vai bicepsi tiek trenēti, arī šīs kvalitātes prasa treniņu. Šobrīd sociālajos tīklos un arī speciālistu runās tiek uzsvars likts uz 'nē' teikšanu, kas pēc būtības ir ļoti nozīmīgi - prast novilkt robežas, apjaust savas vajadzības un nedarīt lietas, kas tev pat varbūt nodara pāri.
Bet es pēdējā laikā aizdomājos par to, kā būtu, ja uzsvaru liktu uz 'jā' teikšanu. Tieši uzsverot šo - jā. 

Jā, es gribu piedzīvot jaunas darba iespējas!
Jā, es vēlos satikt draugus!
Jā, es gribu beidzot piedzīvot to sajūtu, kad esi starp svešiem cilvēkiem svešā vidē!
Jā, es gribu izprast savus uzvedības modeļus!
Jā, es vēlos mērķtiecīgi darboties, lai justos labi!
Jā, es esmu vērtīga, un man tas nav jāpierāda ar pārslodzi darbā!
Jā, es zinu, ka šodien man jāatliek visi liekie laika kavēkļi, lai pabeigtu iesākto darbu, kas man ne pārāk patīk!
Jā, es varu uzklausīt kolēģi, noturot acu kontaktu ilgāk par divām sekundēm!
Jā, es saku 'jā ' tam nezināmajam piedzīvojumam, par kuru es pēdējā laikā arvien biežāk domāju!
Jā, es zinu, ka šobrīd nevēlos attiecības!
Jā, es saku 'jā' jēgpilnai brīvā laika pavadīšanai, tāpēc es piezvanu draugiem un aicinu viņus uz spēļu vakaru!
Jā, es pēc mirkļa vilkšu savas kedas ārā no dziļākā skapja plaukta un iešu pa parku paskriet!
Jā, es nosūtīšu sveicienu cilvēkam, kuru es atkārtoti redzu sapnī!

Vai zini vēl kādus 'JĀ', kurus Tev ir vērts šodien Tev pateikt? Noteikti zini. Tāpēc saki sev - jā, un mērķtiecīgi trenē šo savu prasmi! Līdz ar to vieglāk būs pateikt arī 'nē', jo Tu skaidri zināsi, ka koncentrējies uz saviem 'Jā'!

Pavisam noteikti ir vērts pierakstīt kādu atklātu sarunu ar sevi pašu. Kāds tad Tu esi patiesībā? Un kāds Tu esi tad, kad esi starp cilvēkiem. Nereti mēs no citiem prasām godīgu rīcību, bet saskaroties ar līdzīgām situācijām savā dzīvē, mēs jau esam atraduši attaisnojumus savi rīcībai, lai to definētu kā izņēmumu! Kā runā - izņēmumi ir likumsakarīgi.

Bet atceries, ka pārmaiņas nav pats vieglākais ceļš, ko iet, jo rutīna un ieradumi taču ir tik ērti. Ja tie apmierina, tad - kāpēc gan neturpināt rīkoties tāpat kā iepriekš. Taču, ja tomēr uznāk tāda bezspēcības izjūta vai nemiers, ir vērts sāk meklēt citu ceļu. Lai kā mums šķiet, ka ir tādas pareizās vai vērtīgākās izvēles, patiesībā to novērtēt un izvērtēt var tikai katrs pats, jo tieši viņš ir tajā mirklī un situācijā. Mēs pārējie varam tikai trenēt empātiju, mēģinot saprast viņa izdarītās izvēles.

Bet - esi gatavs! Ik mirkli un ik dienu izdarīt ko tādu, kas Tev liek apjaust savus pavisam noteiktos un vēlamos 'jā'! Viens, divi, trīs, un Tu esi brīvs...

Lai izdevusies diena!
Jā! :)

Mīļi,
Evita

Sniegpārslas stāsts.

Vai esi kādreiz ieraudzījis sevi sniegpārslās? 

Pinterest.com

Sniegpārslas krīt -  tik viegli, nepiespiesti, tās ir tik neatkarīgas, kāds var kliegt uz tām, kāds var ilgoties, kāds var šķendēties, bet tās turpina savu līgano deju.

Viņa uzsildīja savā jaunajā, spīdīgajā katlā karsto ziemas dzērienu, protams, kas arī mazliet uz mirkli aizdzen smeldzi, liek pat to mazliet iemīlēt, smarža un garša reibina un var vērot sniegpārslas. Var pat uz tām nedusmoties, jo tās ir stiprākas, neatkarīgākas kā viņa pati. Mūzikas pleiliste jau trešo reizi griež uz riņķi visas 'dejo ar mani un esi man tuvumā' dziesmas.

Ir decembris. Uz galda stāv izgriezumi, dažādu spīdumi, dažādas bildes, kartītes, deg sveces, un viss it kā ir - pat labi atalgots darbs, skaistas zeķes, manikīrs, pedikīrs, sporta kluba abonements arī pat nopirkts, bet dvēsele izstiepusies savā skaistākajā špagatā un kaut ko cenšas pateikt. Nezina, viņa nezina, ko grib pateikt. Varbūt viņa mazliet sev melo, ko? Ko Tu!
Viņa uzliek nākamo dziesmu, piestājas pie spoguļa un sāk dejot, dejojot sākumā domā par to, kā izskatās, pēc tam arvien mazāk un mazāk. Dejo, dejo, dejo, dejo, kā sniegpārsla vētrā viņa dejo. Tempu uzņem gan dziesma, gan viņas ķermenis, ko nespēj valdīt.  Nu jau viņa dzird, ka elso. Vai viņa ir tik ļoti piekususi, aizrāvusies, iekarsusi? Laikam nudien jāsāk beidzot sportot, vēl viņa nodomā. Kontrole. Viss tiek kontrolēts. Tā ir droši un drošībā. Ne kurš katrs var man piekļūt, jo 'no mājām neko mēs nenesam ārā un nestāstām citiem'. Ir izredzētie, kas kaut ko uzzina. Pēkšņi viņa izdzird tādu kā kunkstienu, tādu kā pusbalsī izkliegtu saucienu, šņukstu varbūt? Gan jau kaimiņiem atkal ir TAS. Laimīgie.
Kontrole. Visu vajag kontrolēt.
Bet... kuššš… lūdzu, ļauj sev būt....
Tā taču ir viņa pati. Deja pārtrūkst un viņa nokrīt burtiski zemē, kliedz, nekad tā nav uzvedusies, varbūt divgadnieku krīzē, bet nu viņa to nespēj kontrolēt. Patiesība. Tagadne. šis mirklis.
Sniegpārslu neatkarīgā, maigā, smejošā, priecīgā deja ir atsaukusies arī viņas dvēseles stāvoklim, jeb otrādāk. Tik daudz ir darīts tā, lai citiem labi, lai patīkama sarunu biedrene, lai izpalīdzīga meitene, lai gudra un ar savu nostāju. Viss. Viņa guļ zemē un beidzot raud. To viņa nav varējusi izdarīt jau vairākus gadus. Šķiet, pēdējo reizi to darīja, kad viņas mīļotais vīrietis (kura priekšā varēja atpogāt ne tikai savu kleitu, bet atkailināt pat savu būtību) pasakot, ka nespēj šādās attiecībās būt, kur visi soļi jau iepriekš ir zināmi un dvieļi sakārtoti pa krāsām skapī gaida, viņš aiziet. Tad viņa, protams, izārdīja visu skapi, izmētāja dvieļus, tajā dvieļu kaudzē arī bija pāris stundas vai varbūt dienas, kas to lai atceras, noraudājusi. Dvieļus pa krāsām nav kārtojusi vairāk nekad. Bet pēc tam - sakārtoja kleitu, pierakstījās pie kosmetologa, nopirka jaunas kurpes un visu savu pedantiskumu turpināja ievērot darbā, pavadot tur daudz laika, mēģinot pārbaudīt savas varēšanas (vai mani var mīlēt?) robežas.
Un tad ir šis vakars. Kas sākas ar sniegpārslu vērošanu. Baltums un kailums. Tukšums. Mūzika, kas kaut ko zināmu stāsta par viņu pašu. Ir liels nogurums no tā, kā viss notiek. Viņa ir nogurusi visu varēt. Nogurusi būt mājās viena. Nogurusi no pareizajām atbildēm un darbībām. Nogurusi domāt, ko citi teiks. Nogurusi sevi mānīt, izlikties, spēlēt lomu.
Viņa pieceļas, izvelk no savas skaistākās somas savu sarkano Chanel lūpukrāsu un uz spoguļa uzraksta - STOP.
Nomazgājusi seju ar vēsu ūdeni, viņa atgriežas pie sniegpārslām. Tās turpina snigt, it kā pirms tam nekas satraucošs nebūtu piedzīvots. Viss notiek. Viss turpinās. Tu vari būt, vari nebūt. Viss notiek, viss turpinās.
Katra tā ir neatkārtojama, viņas noteikti par to nedomā, viņas vienkārši ir, kad ir iespēja būt, viņas ir. Vai tas nav kaut kas ārkārtēji burvīgs? Vienkārši būt tādam, kāds tu esi. Vai Tu spēj sajust to, ko viņa grib pateikt un apjaust? Viņa jau sen to patiesībā zināja, bet šovakar tam ir pavisam cita piegarša - neatkarības, individualitātes un vienkārši būšanas konteksts. Gatavība. Visi kauliņi ir sakrituši tieši tā, lai viņa to ieraudzītu un noticētu.

Kā es gribu būt? Es pati.
Kā es gribu turpināties? Es pati.
Kas man sagādā prieku? Man pašai.
Ko es sen esmu vēlējusies piepildīt? Es pati.
Kas man liek justies pieņemtais un nozīmīgai? Man.
Kas manī ir tas burvīgais, neatkārtojamais, skaistais? Manī. 

Un te nu tā ir. Lielā, baltā lapa un Tu. Tu esi radītājs. Tu esi mīlestība. Tu esi sniegpārsla. Tu esi pasaule. Tu esi spēks. Tu esi tas, kas tu esi. Tu vari. Tu drīksti. Tu esi.

Visu nakti viņa bija nomodā. Grieza, līmēja, krāsoja, dzēsa, smējās, iepauzēja, tad atkal - līmēja, grieza, krāsoja, pierakstīja, domāja, juta, paraudāja, turpināja...
Šķiet, četros no rīta bija iemigusi uz savas siltās segas, kamīns bija izdzisis, palika mazliet vēsi. Viņa pamodās. Un ieraudzīja to, ko šonakt radījusi. Sevi. 
Būtībā ne jau radījusi, bet ļāvusi sev ieraudzīt sevi. Viņa atvēra logu un pusbalsī uzsauca: 'Paldies jums, sniegpārslas! Paldies Tev, kosmoss! Es esmu. Es eju savu ceļu un dejoju savu deju. Es būšu, saredzēšu, raudāšu, mēģināšu, apstāšos un mācīšos sev pateikt - stop, kad mans ķermenis būs paguris un sirdspuksti būs pārāk saraustīti. Es zinu, kur ir mans miers. Es zinu, kur ir mans prieks, kur mans nemiers un kur - manas mājas.' 

Pinterest.com

P.S.
Laiku pa laikam šādas naktis mums vajag ikvienam. Katrs esam Viņa. Kāds skrien kilometrus tālus, kāds kāpj kalnos, kāds saullēktus tver, kāds piefiksē to visu uz papīra, kāds kopj puķes, kāds cep gardu pīrāgu. Mēs meklējam un pazaudējam, lai atkal atrastu. Piedzīvojam kosmiskās ilgas. Zaudējumus. Satikšanās.  Jautājam, kaut atbildi zinām, bet mums ir priekšstats, kā šī atbilde ir jāpiedzīvo, kā tai ir dzīvē jāizskatās, kā tai ir jānotiek. Uz mirkli apmulstam, nomaldāmies, sadusmojamies, pretojamies, samierināmies, lai atkal ietu atpakaļ pie sevis. Ceļā rodas brīnumskaistas lietas, kas iedvesmo citus nebaidīties iet, piedzīvot kritienus, sāpēs, apņemšanos darīt labu. Un kad ir atrasts meklētais - lielā, kosmiskā mīlestība, vai vismaz priekšstats par to, tad ir sajūta, ka esi mājās.
Taču tad nāk jauni notikumi un veidojas citi priekšstati un Tu jau nojaut, kas atkal notiek...

Paldies ikvienam un ikkatram, kas ļauj piedzīvot un būt!
Lai izdodas jums arī izrullēt balto lapu un izveidot savu ceļojumu pie sevis. Ar ko sāksi?


Mīļi sveicieni gada nogalē,
Evita

Gaisma

Sveiciens pirmajā Adventā. Gaisma, ir pirmais vārds, ko sevī gribu audzēt šajā laikā. Un man pat jāsaka, cik svētīgi, ka mums pēc labi pelēkā perioda, iestājas balts sasalums, kas ļauj sasildīties caur dažādiem ārējiem un iekšējiem ceļojumiem. Citādāk nosalsi, ja nekustēsies, vai ne?

pinterest.com

Es šodien [pēc gana ilga nerakstīšanas perioda] atvēru šo lapu un domāju, ka gribu uzrakstīt kaut ko pa īstam. Nu tādu riktīgi trāpīgu, kailu, precīzu sajūtu par šo laiku un noteikti manu personīgo sajūtu šajā laikā. Man ik pa laikam kāds uzraksta ļoti konkrētus jautājumus par dzīves jēgu, mīlestības ubagošanu, draudzības patiesumu, slēpšanos no savām izjūtām, nodevību, sirds aklumu?
 Manī arī pašā ik pa laikam rodas pamatīgi jautājumi par dzīves likumsakarībām. Atbildes mani reizēm arī nogrūž zemē un vēl iepliķē. Tā, ka sāp arī. Un tad es intuitīvi gribu savilkt zemāk kleitu, kas, krītot uzrāvusies un atsegusi manu pēcpusi, un bēgt, aizbēgt no likumsakarībām, sevis, jautājumiem un atbildēm, attiecībām, jēgām, atbildības un visa cita, no kā tikai var aizbēgt. Cik parasta ir mūsu bēgšanas stratēģija, kad piedzīvojam grūtības, vai ne?

 Jā, tādas grūtības, kas pēkšņi tevi norauj zemē un brutāli vēl seju iebāž peļķē, mirkli nogaida un tad paziņo: "Redzi, tā Tu patiesībā izskaties, jūties un tāda Tu esi? " Un kāda tad es esmu? Izpūrusi, sabijusies, apjukusi? Vai domājot plašāk - absolūti parasta, mirstīga, uz mirkli sastingusi savā būtībā, rīcībā un domāšanā. Lai cik skolās esi gājis un lai cik gudras grāmatas esi lasījis, kad sastopies ar kaut ko tādu, ar ko līdz šim sevi nekad neesi saistījis - situāciju, domām, sajūtām,- Tev vispirms gribas rīkoties pareizi! 
Redz, un te es varbūt beidzot nonāku līdz tam trāpīgajam, kailajam, īstajam. Cilvēki apaug ar savām fantāzijām par sevi un citiem, apaug ar pareizajām rīcībām, ar bailēm no citu vērtējuma, ka nereti viņiem vajag ļoti skarbas situācijas, lai atgādinātu, ka nav pareizas vai labas rīcības. Es, protams, varu rīkoties kā mamma, sieva, vīrs, draudzene vai opītis uzskata par pareizu, bet pēc tam gadiem ciest par to, jo tā nebūt nav bijusi manis paša izvēle. Varbūt neierasta, bet godīga pret sevi.  Bet tas, kā Tu vari tikt tuvāk sev, ir vienkārši ļaut sevi sadzirdēt, jo mūsos ir mūsu atbildes, nereti tikai aizaugušas ar nezālēm un citu izbradātajām un atstātajām pēdām.
 Jā, tad, kad ar to uzrauto kleitu atrodies uz vēdera pie peļķes, ieraudzīt atspulgā to, kā Tu patiesībā jūties, un kas tieši Tevi ir atvedis līdz tai peļķei un šai nenormālajai situācijai. Tā, šķiet, būtu visvērtīgākā rīcība, ko izdarīt savā labā, nevis uztraukties, ka citi tagad redzējuši, kā es pakrītu. Pakrīt visi, tikai reti, kad kāds godīgi nosauc to vārdā, jo nav ierasti, nav ērti citiem, nu mums jau daudz dažādu attaisnojumu. Kad ierauga, nosauc vārdā, tad seko rīcība. Un šodien Tu drīksti pieņemt jaunu lēmumu, Tev nav jādzīvo uz vecajiem solījumiem un pieņēmumiem.
Cilvēki nereti, noklausoties otra dzīves situāciju, nosaka: 'Vai, tad jau man nav problēmu!' Atpazīsti varbūt reizēm arī sevi. Un tad man gribas skaļi smieties. Jo tas ir kaut kāds murgains subjektīvs viedoklis. Tu pat nezini, vai otram tā ir problēma, bet jau mēri pēc savas mērauklas un vērtībām. Ieradums. Mehāniska rīcība. Būt pašam un ļaut citiem būt viņiem  autonomiem, domājošiem cilvēkiem. Manuprāt, tas ir vienīgais ceļš uz sevis apzināšanos un gaismu. Tas nenozīmē dzīvot bez kļūdām un bez puniem. Bet tas nozīmē uzticēties savām sajūtām, nelēkt ar galvu ezerā, jo tā vairākums dara, prast pateikt 'nē' attiecībām, kuras nav veselīgas un kuras būtībā uzturi pie dzīvības tikai Tu. Mums nevajag visiem vienādus pulksteņus, nevajag visiem boksēties un sacensties labestībā. Mums vispirms vajag būt godīgiem attiecībās ar sevi.
Līdzsvars ir vārds, kas man pēdējā laikā ļoti atvieglo ikdienu. Ticiet man, ne visi pat varam noturēt kādu līdzsvara vingrinājumu dažas sekundes, kur nu atrast līdzsvaru savā ikdienā, kur - vēlams visās jomās un uzreiz, - vēlamies būt tik pareizi, gudri, skaisti, erudīti, talantīgi, atjautīgi, pirmie, soli priekšā citiem.
Tāpēc es nereti savu dienu sāku tieši ar līdzsvara vingrinājumu, cenšoties sakoncentrēt visu savu esamību tieši šajā vietā, telpā un laikā. Mācoties arī piekāpties un necīnīties pret sevi, uzticēties sev un paļauties uz kaut ko Lielāku. Godīgi sakot, izdodas, kā nu kuru dienu un tas ir saistīts, cik mierīgs ir mans prāts un cik viegli ļauju visas domu aitas iedzīt aplokā, cik vesels ir mans ego un cik snaudoša godkāre. Būtu melots, ja teiktu, ka tā visa manī nav. Un, protams, man ir savi iemesli, kāpēc to visu man personīgi vajag. Esmu izaugusi no vecuma, kad man gribas, lai visiem jautri, labi, lai visi apmierināti, man nav nepieciešams otra akcepts uz manu laimi. Tā vismaz ir ik pa laikam, jo reizēm ir arī grāvis.
 Godīgi varu teikt, ka šis ir bijis gads, kas man ir devis un ņēmis. Un līdz šim esmu bijusi pasargāta no tādiem ļoti sāpīgiem sitieniem, bet katram mums ir vajadzīgi savi notikumi un pārdomu mirkļi, lai turpinātos un attīstītos jau citādāk, jo acīmredzot - ir laiks iet tālāk, laiks kāpt jaunā kalnā, vērt jaunas durvis vaļā un aizvērt iepriekšējās. Nu kaut kas tajā ritumā un notikumu secīgumā maģisks arī ir.
Uz vietas stāvēt un vienkārši eksistēt, manuprāt, nozīmē pamazām izdzist. Tāpēc jau mums piemīt gan drosme, gan zinātkāre, gan bailes, gan dusmas, gan šoks,  lai to būtu iespējams paveikt - spert soli! 

Iespējams, man ne tik ļoti izdevās trāpīgi, tieši un kaili pateikt, ka no sevis nevajag bēgt un mūsdienās uz taloniem varētu izsniegt smalkjūtību, pieņemšanu un sapratni, bet pārāk daudz mūsos šobrīd ir mākslīgā, ātrā, vardarbīgā. Tātad - to mums vajag atēsties, lai peļķē vienu dienu attaptos. Vienmēr ir labi to pie sevis pamanīt un pateikt - stop. Un Tavs stop ir Tavs, tā ir Tava izvēle un atbildība, lai kāda tā arī būtu, tā ir Tava, un nereti tā ir Tava vienīgā bagātība un patiesība tajā konkrētajā mirklī, un nevienam atļauja nav jāprasa, ja to īpaši precīzi un skaļi Tev ir pateikusi 
Tava sirdsbalss.

pinterest.com

Gaisma. Tuvums. Miers. Lēnprātīgums. Īstenums. Kailums.

Lai liela mīlestība!

Evita

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik pa brīdim sev ļautu atcerēties. Viņa zināja, ka ceļš vedīs cauri mežam. Tas būs posms, kas arī bērnībā viņu audzināja. Laikam tāpēc viņa varēja skolā visus noskriet, jo parasti, sasniedzot mežu, viņa sāka skriet. Skrēja tik ātri, sirds dauzījās, it kā grasītos pāršķelt krūškurvi un beigās viņai šķita, ka nomirs, elpa bija tik saraustīta. Bet vienmēr, izskrienot cauri mežam, viņu sagaidīja pļava un Viņš, kurš  katru dienu gaidīja. Protams, tad viņa nenojauta, ka viņš viņu gaida, katru dienu aizstaigā līdz mežam, vai sadzirdēs atkal viņas ātros soļus un elsas. Parasti tad viņi apķērās, sēdēja, dalīja desmaizes un raudzījās mākoņos. Dzīvē tad šķita, ka vislielākās bailes mīt mežā. "Cik bērnišķīgi!", viņa skaļi noteica, raugoties uz mežu, kam viņa tuvojās. Kājas mazliet smeldza, jo šoreiz viņa gribēja iet visu ceļa gabalu ar kājām. Tāpat kā reiz ziemā, sapņojot par siltu tēju un dalot ar māsu cauros cimdus.

Dzīves ritums. Dzīves ritums. Dzīves ritums. Viss plūst un mainās. Viss ir pārejošs. Karš. Desas no cilvēkiem. Kartupeļu mizas. Vācu virsnieki. Beigas.

"Kā es varēju būt tāds mazs muļķa skuķēns?", viņa sev teica. Dzīvi tvēru ar malkiem - reizēm lieliem, reizēm bailīgiem, reizēm negausīgi. Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds vienmēr gaida vairāk. Kāds vienmēr... Asaras tecēja pār viņas vaigiem.

Reiz viņa bija līdz ceļgaliem iegrimusi dubļos. Viņai šķita, ka zeme viņu aprīs. Viņa domāja tikai par savām bailēm. Bailes valdīja pār prātu, ķermeni, garu. Šķita, ka tas ir notikums. Viņu ātri izvilka no zābakiem un tad jau arī ar lāpstu zābaki tika izvilkti no dubļainā lauka kādā rudens dienā. Tik neaprakstāmi laimīga viņa tad bija - izvilkta no zābakiem.

"Kas tagad mani darītu laimīgu?" Protams, ka tas, ka meža galā viņu sagaidītu. Viņa dotu desmaizes, ļautos viņa mēles glāstiem un turētu viņu cieši savā klēpī.

Viņš viņu gaidīja. Gaidīja viņas smieklus, jautrās dejas, kad viņa domāja, ka neviens to nemana. Viņš ilgojās pēc viņas glāstiem un stāstiem. Stāstīt viņa tik ļoti prata, ka viņš nereti iesnaudās. Balss viņu padarīja gurdenu, ļāva atslābt un iesnausties. Viņam patika snauduļot. Patika atrast viņas ķermeni, uzlikt galvu un gulēt. Tie bija mirkļi, ko viņš gaidīja.

Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds vienmēr gaida vairāk. Kāds vienmēr gaida ilgāk. Kāds sagaida, bet vienmēr kāds nesagaida. 

Viņš zināja, ka viņa vienmēr atnāks. Reizēm viņš tikai tāpat vien aizstaigāja līdz mežam. Citiem pat varbūt šķita, ka aizgāja paskatīties, kā vāveres skraida vai stirnas laužas cauri zariem. Bet viņš gaidīja viņu. Tie bija skaistākie mirkļi, ko piedzīvot. Reiz viņa mācīja viņam dejot. Tad atkal teica, lai skatos mākoņos. Neko es nespēju saskatīt, bet es skatījos, jo tad viņa smējās un man ļāva patverties klēpī. 

Tagad es gaidu. Es nevarēšu viņu sagaidīt pie meža. Bet ik pa laikam paceļu galvu, jo man šķiet, es viņu dzirdu. Es sakopoju spēkus un ceļos. Es krītu. Kaut kas smags man gulstas virsū. Es dzirdu balsis, kas mani mierina. Es dzirdu Viņu. Es jūtu viņu. Es varu sasmaržot viņu, bet varbūt tu teiktu - saost? Kāds man ver ciet acis. Kāds mani glāsta. Es jūtu, viņa tuvojas. Tu esi mans cilvēks. Tu esi mans vienīgais cilvēks. Kāds mani cieši satver. Es tevi jūtu. 

Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds vienmēr kādu mīl. Kāds vienmēr kādu jūt. Kāds vienmēr aiziet. Kāds vienmēr paliek. Kāds turpinās. Viss ir viens. Viss ir vienots

Mežam izskriet šoreiz šķita tik neparasti viegli. Šķiet, visi nezvēri, kas reiz tur mituši, vēlēja viņai veiksmi. Par satikšanos, par mūžību, par skaistajiem mirkļiem un klusumu viņi čukstēja. Ar katru soli, balsis kļuva drošākas, viņas elpa skaļāka, rīkle sāpēja, un asaras bija izsmērējušas visu viņas no rīta pavirši klāto acu tušu. 

"Vai Tu mani pagaidīsi mazliet?", viņa prombraucot bija jautājusi. "Drīz būšu Tev pakaļ!" Viņam patika braukt. Patika skriet pa pļavu un patika doties kopā. Tad viņš tikai pavirši bija iedevis buču. Un viņa pavirši sabužinājusi.  Tā viņi šķīrās. It kā pavirši, jo zināja, ka nekas viņus nespēj šķirt. Un nekad par īstu šķiršanos nebija runājuši.

Tur viņš gulēja. Mazs un nevarīgs. Viņa viņu satvēra cieši. Turēja viņu tik cieši, kā to darīja bieži. Tikai šoreiz viņš nepagriez vēderu un neuzlika savu ķepu uz rokas.

Reizēm par viņu mīlestību brīnījās un pasmējās. Ne viņi paši. Tā bija īsta. Suņa un viņa īstā cilvēka mīlestība. Tas ir stāsts par mazu suni ar lielu sirdi. Par uzticību, gaidīšanu, sāpēm, prieku, ilgām un turpināšanos. 

Viss ir viens. Viss ir vienots. Tu esi devies pēc savas zvaigznes. Un lai kā tur arī būtu, es tevi mīlu. Un vienmēr es tevi mīlu tagadnē, jo mīlestībai nav laika formu, tai nav robežu. Un tikai šodien es tev saku - ej! 

Kāds vienmēr kādu gaida. Kāds gaida vairāk. Kāds aiziet pirmais. Un atkal gaida. Tā mēs roku rokā ejam, mācāmies dzīves skolā, izdomājam dažādus noteikumus, ļaujamies skrējienam, saņemam savu drosmi rokās un lecam nezināmajā! Tu esi pats drosmīgākais! Es tevi cieši satveru un beidzot saku: "Ej!"

Evita

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau,

pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: 'Kā es pēc Tevis ilgojos!'
Lai arī ik gadu piedzīvojam četrus gadalaikus, ap šo laiku veidojas izteikta vēlēšanās satikt pavasari ātrāk. Katru reizi, pavadot ziemu, ir sajūta, ka atvadas ir pavisam viegli izturamas, jo priekšā gaida lieliski silti rīti un silti vakari, sienāžu sisināšana, skrējiens agri no rīta pa pustukšo pilsētu, satikšanās ar arvien smaidīgākiem cilvēkiem un vēl, un vēl... Lai arī tā ir dzīvošana nākotnē un šobrīd daudz un pamatoti runā par esošā mirkļa izbaudīšanu un sajušanu, tomēr tā dod vienu lielisku resursu - izturēt. Šīs domas ir kā tiltiņš, kas ļauj pasmelties spēku un labas sajūtas brīžos, kad zobs uz zoba neturas, kad rokas nosalušas, un tu skaties, kur suņu kaka tevi atkal pārsteigs.

Pinterest.com

Šodien, lēnām nākot mājās, sarāvos no kāda bļāviena. Tēvs uzkliedza savai meitai, jo viņam šķita, ka viņa grasās iet pie sarkanās gaismas. Tā ir, gribot pasargāt, izdarām to ne visai labā veidā un nereti sāpinām. Pirmais, kas man ienāca prātā, ka tā taču bērns vēl valodu sāks raustīt. Bet noteikti šis vīrs man teiktu, ka labāk, lai stostās kā ir mirusi. Tāds tas mūsu ego. Liels. Es nosodoši uz viņu noskatījos, pakratot vēl galvu. Kā īsta kundzīte. Un iedomājos par to, ar ko mēs ikdienā dalāmies. Ko es iedodu saviem bērniem, draugiem, sev, savam vīram, vecākiem ik dienu?

Sociālajos tīklos parasti ir tik daudz informācija, ka grūti izsekot līdzi, reizēm uzspiežot ne to taustiņu, Tevi jau interesē pasākums, par kā programmu nav mazākās jausmas. Tad ir dažādi izglītojošie video, analītiski raksti vai emocionāli stāsti. Un mēs dalāmies. Dalāmies. Dalāmies. Dalāmies. Ar kaut ko dalāmies, jo nepieciešams dalīties (tā tu vari palīdzēt kādam), vajag dalīties, jo arī mazliet gribas dalīties, jo ierasts dalīties. Es ticu, ka šeit nostrādā arī tas, ka Tu paud tādā veidā savu attieksmi, Tu radi par sevi priekšstatu -  varbūt reizēm sociāli vēlamu priekšstatu, tā Tu arī izreaģē savas dusmas, piesaisti uzmanību vai vienkārši īsini laiku, vēl reizēm Tu demonstrē, ka mūsu pāra attiecībās viss ir kārtībā. Taču no šīs dalīšanās patiesībā nav emocionāla piepildījuma, vai ne? Izdzer ātri glāzi vodkas, noreibsti, bet tā dzīve tāpat jādzīvo tālāk, nekas nav mainījies, problēmas tās pašas, kuras diemžēl kaut kā jārisina. Sociālos tīklos Tu, savukārt, sagaidi kādu komentāru, kādu 'laiku', kādu izsaucienu, kādu novērtējumu. Par kādu papriecājies, par kādu pavīpsnā, par kādu sakod zobus un dod pretī. Bet pēc laika atkal iestājas klusums un tukšums. Tas man mazliet arī atgādina tādu bērnudārza draudzību - draudzējies ar mani, jo, re, man ir čurājošā lelle, un tad es tev iedošu ar viņu paspēlēties. Protams, ziņas un informācija patiešām reizēm ir vērtīga un noteikti kāds saņem atbildi uz savu jautājumu, kāds pamudinājumu, atgādinājumu vai pievienojas kādai domu grupai, kas apstiprina Tavas intereses, gaidas, vēlmes.
Taču es šoreiz vairāk domāju tādā tiešā veidā - ar ko ES pats ikdienā dalos?
Vai es dalos ar savām personīgajām zināšanām?
Vai es personīgi paceļu nomesto papīru?
Vai es atsakos no sava savtīga labuma, lai labumu gūtu vairāki?
Vai es esmu labs sev un ļauju sev ēst veselīgi, nepieēdoties pa kluso 'štruntus', bet mājās lasu lekciju, cik svarīgi ēst veselīgi?
Vai es smejoties pielipinu smieklus vēl dažiem telpā?
Vai es skaļi un droši paužu savu viedokli atklāti?
Vai es aizraujoši pastāstu par uzzināto arī tiem, kuriem tas interesē?
Vai es pamanu, ka kādam ir nepieciešams uzmundrinājums?
Vai es saku paldies, labdien, lūdzu, lai tev veicas?
Vai es izdaru kādu darbiņu, kas man pārāk nepatīk, bet ir vērtīgs sabiedrībai kopumā?
Vai es pasaku, cik svarīgi man ir ģimenes locekļi?

Man šķiet, tas ir daudz vērtīgāk abām pusēm, tas ir kaut kas pa īstam, ko vari sajust, un kas tevi iedvesmo vēl vairākas dienas. Kas atkal kalpo kā tiltiņš uz Tavu paša izaugsmi un raisa jaunas domas, idejas, ir virzītājspēks. Satiekot nesen savas sfēras profesionāli, es tieši aizdomājos par šo dalīšanos, ka daloties mēs patiešām kļūstam bagāti, mūsu emocionālā pasaule kļūst piesātināta un tur neatstāj tukšumu, kas kliedz pēc 'laikiem' publiskajā telpā. Un kad tie dabūti, tad apetīte aug, un tad mēs publiskajā telpā sākam sacensties, kurš skaistāks, asprātīgāks, kurš labāk prot asi nokritizēt. Un te nu es atkal negribu teikt, ka tā dara visi un ka tas ir slikti. Es gribu teikt, ka tā tendence ir sajūtama, ka reizēm vienkārši pašam vajag sajust to mirkli, kad novilkt 'roceni' un iet skatīties saules rietu vai saulaustu, kad iet apgūt kādu jaunu prasmi, kad sākt sajust un apzināties sevi ik dienu vairāk un vairāk. Dzīvā satikšanās mums dod piepildījumu, jo varam uzlikt roku uz pleca, varam saprast joku, smejoties skatāmies acīs, tā ir abpusēji dzīva saruna.
Tik labi ir justies tajos mirkļos, kad citu pasaules redzējums neuzliek tev robežas. Varu iedomāties daltoniķus, cik viņiem šķiet neparasti, kad saucam krāsas, bet vai tāpēc viņi nespētu sajust sevi un savas vajadzības, vai tāpēc viņi netieksies pēc saviem mērķiem, jo citi redz citādāk krāsas?
Dalīšanās, manuprāt, ir uzņemties atbildību par saviem vārdiem un par saviem darbiem, ļaut sev kļūdīties un turpināt meklējumus. Dalīšanās ir arī iespēja uzzināt pašam par savām zināšanām vai mēģināt sajust, kā tu par to jūties. Kāpēc vajag zināt, kā tu par to jūties? Mēģini nu atbildēt pats!



Es pēc Tevis ilgojos,
Evita

Jogotāja

Ziema ziemīgi ziemu ziemo.... Ar to gribēju teikt - čau, sniegs, un čau tas, kurš par to priecājas, un čau parējie!

Lai nu kā gribētos domāt, ka laikapstākļi neietekmē noskaņojumu un vēlmi darboties vai nedarboties, tomēr saku, ka ietekmē gan. Nu varbūt neietekmē tos, kuri tikko iemīlējušies vai tos, kuri ļoti omm, bet visdrīzāk arī to omm izbauda Indijā vai Taizemē, kur silti. 

Lūk, es arī gribēju un gribu omm. Un patiesībā, man ir dažas atziņas, ko varu pateikt jau sākumā, ja nu Tev nepietiek uzmanība izlasīt līdz galam (tā šobrīd mēdzot ar mums būt - uzmanības deficīts, nu neko darīt,).

- līdz kaut kā realizēšanai mūs šķir viens konkrēts solis - darīšanas solis (kas sevī ietver darīšanu, kļūdīšanos, mēģināšanu, mainīšanos, attīstīšanos);
- ne visiem izdodas pamosties un labi justies uzreiz, tas ir varens darbiņš ar saviem putniem, nezālēm un vēl šo to, kas jāuzrušina, jāpabaro, jāapčubina, bet kustēšanās noteikti ir ļoti nepieciešamais ingredients, lai spētu saņemties uz to labo pašattieksmi (šis ir mans pēdējā laika radītais vārds).

Kā zināms, esmu atbraukusi līdzi vīram uz Igauniju (lai cik ļoti gribētu teikt, ka es te karjeru būvēju, kaut paralēli kaut kas notiek jau tāpat, taču tomēr tas viss ir pakārtots bērna skološanai un mazākā ikdienai),  lai vienā brīdī abi nepieņemtu lēmumu, ka vispār jau forši ir satikties četras reizes gadā, tad tika pieņemts lēmums par labu visiem būt šeit.

Līdz ar to veidojas virknīte - sveša vieta, telpa, nesaprotama valoda, nav draugu, nav miera ielas, nav ecocatering, meitai nav draugu un ir savas grūtības ar adaptēšanos, mazākais ir 24/7 ar mani, ēst gatavošana (ko es reāli reizēm noignorēju) bieži, mājas tīrīšana arī bieži, jo visi tak mājās, mēģināšana pieņemt esošo situāciju un sapņot par darbiem, ko darīšu kaut kad - tad... Pazīstama situācija? Nav? Šis ir mans stāsts, ar manām emocijām, manām sajūtām un maniem putniem, bet varbūt kaut kas norezonē arī tevī..

Tad nu par to darīšanas soli. Paredzu, ka neizdosies īsi uzrakstīt, tāpēc uztaisi kofe un nāc atpakaļ!

Kopš esmu te, čīkstu un ne tikai pie sevis, protams, arī skaļi čīkstu, ka vēlos vingrot, jo to esmu laikam darījusi vairāk vai mazāk, bet vienmēr. Mēģinu pati pie TV, bet bērns klāt un jautā -bū, bū, kā nav bū, bū, tā ir kājas gaisā, kliedzieni un asaras straumēm. Nepatīk, ka traucē manā īpašajā sevis izvingrināšanas mirklī. Neslēdzu TV, jo bērnu arī negribu pieradināt pie tv un bū, bū, labāk eju ārā, ko patiesībā arī nemaz tik ļoti nevēlos, jo vienmēr jau gribas to, ko tajā brīdī nevari dabūt (lasīt grāmatu, iet uz teātri, runāties ar draudzenēm, veidot lekciju...). Labi, ka tagad sniegs mazliet izglāba to iešanas lietu.
Bet vienā dienā notika brīnums, un es saku, ka eju uz tuvāko sporta klubu. Neviens, protams, neiebilst un tikai saka, ka sen jau varēji tā darīt. Protams, ka varēju, bet nu nedarījās. Vajadzēja pačīkstēt, pabārties, ielīst aliņā, pameditēt, padusmoties, vēl 300 un vienu lietu padarīt. Jāatzīst, ka man arī jāpielāgojas dienai, kad varu tikt un kad puiku pieskata vīrs. Tāpēc eju uz dažādām nodarbībām dažādos laikos. Bet ne par to. Gribu pastāstīt, kā es piedzīvoju jogu.

Pinterest.com

Vispār jogu es visdrīzāk neizvēlētos, jo man patīk spēka treniņi, bet tieši tajā dienā nebija citu variantu. Un es pieņēmu, ka nodarbības noslēgumā noteikti būs kaut kāds miera brīdis (un bija), kad varēšu mēģināt tikt pie tā omm, kas nozīmē, ka varēšu paelpot un paklausīties sevī, nediskutēt ar sevi, bet vienkārši būt.  Saliku savas sporta drēbes un, pasakot visiem - čau!,- prom esmu. Jau aizverot durvis, jūtos tik labi, viena, viena, viena eju pār ceļu, kur gribu, skatos, uz ko gribu un domās varu ieslīgt, nebaidoties nepamanīt, kur bērns ir uzkāpis.
Kāpēc es vēlos izcelt tieši jogas nodarbību? Lasi vien tālāk.

Esmu tikusi pie savas personīgās skapīša atslēgas, pie savas kluba kartes, esmu pilntiesīgs sporta kluba biedrs un droši dodos iekšā. Lai tiktu uz nodarbību karte jāpieliek pie mehānisma, dators rāda nodarbības, izvēlies, uzspied, izprintē lapu (nedomā viņi par vidi un zero waist gan nemaz, bet es taču uz jogu). Meklēju pa kabatām to magic karti, izvelku lūpukrāsu, nebūs,  izvelku smago slēdzeni, ai, nē, karti ieliku somā laikam. Jūtos tiiik neveikli, tā rakājoties pa kabatām, pa somu, cepure uz acīm, cimdus stūķēju no vienas kabatas otrā, pašai jau nāk smiekli, jo mugurā arī savilkusi ntās kārtas, lai silti. Ehh, es. Karte atrasta (yes!), administratore steidz jau palīgā, kas laikam nozīmē tikai to, ka no malas tomēr arī neveikli izskatījās. Juhū, eju uz ģērbtuvi. Tur man atkal ar to atslēgu iet kā iet. Atslēgai divas daļas, beidzot saprotu, kāpēc tā bante dota, nu labi, nākamreiz uzlikšu, lai aizslēdzot slēdzeni rokās nepaliek viena pati maza atlēdziņa, kuru ir viegli pazaudēt un nav iespējams nekur piestiprināt.
Redzu -  ģērbtuvē līgani ienāk sieviete, nodomāju - o, tipiska jogotāja, nevis iet, bet tā kā peld, slīd, gandrīz nemanāmi pārvietojas, noteikti arī mazliet apgarota (man smiekli par sevi nāk, ne viņu).  Jau sāku prātot, vai tikai neiet uz skrejceliņa vienkārši paskriet, bet tad sarodas citas dāmas. Esmu atkal iedvesmota iet uz savu nodarbību, ņemu naudas maku, lai meklētu to atslēgas otru pusi. Oi, cik neveikli sanāca, smagā slēdzene kaut kā sasveras, un VISS maka saturs, ko sastāda tieši neizmantotā sīknauda, izbirst pa grīdu! Kolo-kolo-kolosāli! Juhuu, cik neveikla es tomēr esmu. Sasmaidos ar blakus sievieti, kura par laimi nepalīdz, rāpoju pa grīdu, lasot savas kapeikas. Mazliet ķikinu, jo amizanti tak - mammīte uz jogu iet. Vismaz nauda man ir! Ha! Esmu gatava arī uzvilkt savu kreklu ar garajām piedurknēm, jo, redz, es taču esmu padomājusi par to, lai nodarbības beigās nesalst. Ar vērienu un pārliecinātām kustībām (jo kam gan negadās naudu izbārstīt!;)) griežu uz pareizo pusi savu tērpu, kad ieraugu, ka tas viss ir nosmērēts ar kaut ko baltu! Aaaaaa, Miķeliiiiii! Tikpat strauji un pārliecināti to saveļu bumbā un iemetu atpakaļ skapī.
Viss, slēdzu ciet, tur atkal man ķibele ar atslēgu. Nē, es it kā neesmu tizla un neapķērīga, bet nu darbi runā savu.
Nodarbība sākas, sasveicinos ar pasniedzēju, palūdzu, vai var arī angliski šo to pateikt, viss labi. Reizēm arī kaut ko pateica. Priekšā stāv vīrietis ar cieši saspiestām kājām, paskatos pa labi, pa kreisi -  visi tā stāv, tāpēc es arī saspiežu kopā savas kājas, un joga var sākties. Omm.
Pa vidu visam un jogai bija, protams, pasniedzējas dziedošais - uuuuuuks, kaaaaaks, kas man šķita izteikts ļooti muļķīgā intonācijā - nu, kāpēc vajag to balsi tā pārveidot! Bet nepagāja ilgs laiks, līdz es biju visa nodarbībā un uzdevumos, kas jāveic, kļūstot arvien laimīgāka, ka esmu izvēlējusies šodien atnākt. Domājot par to visu, varu teikt, ka patiesībā tā dziedošā balss piestāvēja un viss tika darīts tā, lai būtu efekts. Samazinātais apgaismojums sniedza miera sajūtu un apkārtējie cilvēki šķita tavi ceļa biedri, ar kuriem kopā ir patīkami būt. 


Jaunas situācijas vienmēr laikam paredz arī atkāpi no ierastā tevis. Tā vienmēr ir kaut kāda iespēja, ja vēlies, lai tā būtu. Kaut vai - laiku pa laikam paskatīties uz sevi no malas. Kaut vai (otro reizi) - nu tak pārbaudi, vai tas drēbes gabals ir tiešām tīrs!
Kustēšanās izmaina mūsu noskaņojumu, jo notiek visi bioķīmiskie procesi, ko mēs zinām un arī, ko nezinām, efekts ir. 
Pasmiešanās par sevi nekad ļaunu nenodara, drīzāk uzlabo garastāvokli un ļauj vieglāk tikt galā ar grūtībām.
Un galu galā - cik daudz plusiņu tu sev ieliec, kad izvēlies izdarīt. Tā veidojas pozitīvā pašattieksme, kad esi labs sev. Esmu ievērojusi, ka citam nemaz nav tik grūti uzsmaidīt vai pateikt labu, bet nu sev - šitas nav labi; tas tālu no kaut kāda vidējā ideāla un iedomātā perfektā.
Darīšana ir atbilde. Lai kā tev sanāktu, tas process ir tā vērts.
Citi nevar izdzīvot Tavu vēlēšanos, lai arī nereti gribas to laimi saņemt gatavu iesaiņotu dāvanu papīrā. 
Tāpat ir skaidrs, ja mana ikdiena būtu piesātināta ar sapulcēm, termiņiem un pārlidojumiem, nez' vai, šāds ieraksts taptu. Bet man ir prieks, ka varu uzrakstīt, par it kā neko tādu īpašu un sajust kaut ko īpašu. 

Es jau teicu, ka būs, ko lasīt! Un paldies par to!

Ejam jogot?


Pa pikai,
Evita

Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk,

šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilvēkiem, rēķinu ar meitu matemātikas uzdevumus, ļoti patīk pakustināt un paasināt prātu..

Paskatoties un palasot, kas notiek apkārt, protams, ka vairākums gatavojas un domā par Ziemassvētkiem. Arī es esmu pāris kartītes jau nosūtījusi tālākajiem draugiem.

Šodien, atverot ziņu portālu, redzu, ka miris aktieris, režisors. Pēkšņi manā galvā noskan - bezjēdzīga nāve. Parasti jau mēdz to teikt par dzīvi, vai ne? Šī ir vismaz otrā reize, kad tā nodomāju. Šķiet, ka varēja citādāk.
Tā kā man šobrīd ir gana laiciņš padomāt, stumjot ratus un gaidot, kad pamodīsies mans puika, tad es to arī daru. Un nonācu pie viena. Jā, līdzīgi kā Ziedonis, skaitīja un nonāca pie viena..
Par to, ka šobrīd daudz tiek runāts - esam atbildīgi par sevi, savu dzīvi, mums jādzīvo sava dzīve   (vai citādāk maz iespējams!?) un jāpiepilda ar to, ko no sirds vēlamies. Tā jau arī ir, svarīgi sadzirdēt sevi un to, kas tevi dara gandarītu. Vecākiem nereti sakām - laid to bērnu vaļā, viņam sava dzīve. Arī it kā nekas nepareizs, šķiet pat dabisks un nozīmīgs process, ja to pats apzinies. Un tad tu tā pēc inerces laid arī, varbūt pat atstum, jo nezini jau, kā būtu labāk, pareizāk. Kāds teica un tu dari - negatavs, nesaprasts, neesot ar sevi un notikumu kontaktā. Kad pietrūkst kāds, nezvani, jo nevar taču uzbāzties, ko padomās par mani vai arī - lai pats zvana. Bet pats arī nezvana, pats ķepurojas pa dzīvi, kā prazdams, arī gaida, kad piezvanīs, pajautās, atbalstīs. Kaut kas tajā visā šķiet greizi, vai ne? Varbūt tāpēc, ka nav pa īstam, nav izprasts, nav saprastas manas un tavas robežas, un eksistē bailes, ka tas viens var mani sāpināt!?
Skaļi domāju. Nav jau viena pareizā scenārija. Visbiežāk tā iekšējā sajūtiņa jau pasaka to labāko veidu, bet, kurš tad to dzird. Nav laika.

Smaidu.

Vai es varētu būt laimīga un gandarīta, ja zinātu, ka man tuvam cilvēkam klājas šobrīd grūti? Es zinu, ka nevarētu. Tāpēc, man šķiet, ka esam iebraukuši tajā grāvī, ko nu jau arī presē var redzēt - filmējam, kā citi glābj dzīvību, jo varbūt tā youtubē varēs ko nopelnīt. Jo tas taču ir svarīgi - būt atpazīstamam un nopelnīt. Liekam laikus bildēm, kuras ir pat neizdevušās, lai tikai pamana, ka esmu ielicis 'like'. Man šķiet, ka dikti daudz cilvēku tā arī dzīvo. Virspusēji. Ārpusēji (tā, lai no ārpuses smuki, jo iekšpusi jau neredz, un pats ar laiku arī var noskalot to pēcgaršu ar gardu alko kokteili;).

A ko gribi tu? Tu, tu? Jā, Tu? Patiesībā gribu, lai mīl, pamana, tic, lai, nejautājot daudz, iedod roku un saka - aiziet, tu to vari, tā paužot uzticību, mīlestību un ticību. Lūk, te ir tas viens līdz kam nonākam, esam sasaistē ar pasauli, notikumiem, enerģiju, domām, līdzcilvēkiem, izvēlēm.
Tas, ka blakus kāds cieš, ir grūti būt laimīgam. Un, jā, jā, es zinu, ka to nevar vienkāršot. Citi vēl gribētu, lai uzskaitu zinātniskos pētījumus, kuri, starp citu, arī nu jau tiek apmaksāti un pielāgoti tirgum. Un vienmēr var piesaukt arī karmu. Varbūt arī vajag, un arī tas ir kā atspēriens, lai izprastu, pieņemtu vai attaisnotu. Iespējams, rādot piemēru, kā no bedres var izkāpt, mēs varam arī otru piepacelt, nevis uz viņa muguras pakāpties.

Ko es ar to gribu teikt? Pavisam vienkāršas lietas. Sadzirdi vispirms sevi un atpazīsti to, ko jūti. Piedod sev un arī tiem, kuri nav pratuši padot roku, bet sekojuši baram, neizprotot ne sevi, ne līdzcilvēkus. Tā mēdz būt. Apstājies un izšķir - būtisko  un steidzamo, būtisko un nesteidzamo, atpazīsti, kas ir  nebūtisks un nav arī steidzams. Tā tu ietaupīsi to laiku, kurā izšķīstam.
'Padod' roku tam, kuram tā būs iespēja - uzaicini uz deju, pagatavo tēju, nosūti ziedus, uzraksti sms, aiznes pārtikas grozu, ja šobrīd tev ir vairāk... Ar savu priekšzīmi un darbu rādi, kā ir iespējams turpināties. Nevis ar asprātībām un dzēlībām, bet ar darbu. Svētīgi ir bieži sev pajautāt, ko tev tas nozīmē, kā tu par to jūties, jo vienmēr jau kaut kas arī mūsos kūsāt kūsā.  Ja nepieciešams, pasaki stop, iepauzē. Tā nekļūsi par glābēju, tā nodarot pāri gan sev, gan citiem.
Mēs, protams, neesam atbildīgi par otra cilvēka izvēlēm, taču mēs varam dalīties un būt vērīgi, lai tas nav kā attaisnojums mūsu nevērībai un vēsumam - tas viņa ceļš. Es arī esmu sajutusi, ka ir notikumi, kurus mēs nevaram ietekmēt, lai cik ļoti to vēlētos. Tas vienkārši notiek - kliedz, raudi, dusmojies, bet tā tam būs būt. Kaut kāds ceļš noteikti ir iepriekš noteikts, mēs varam tikai palīdzēt uzbūvēt tiltiņus, bet citreiz pat nevaram vai nepaspējam, varam padarīt izturamākus kāda grūtos mirkļus vai priecāties līdzi. Vēl mēs varam pieņemt palīdzību, ja šoreiz esam otrā pusē.

Pinterest.com

Lūk, tādas pārdomas šodien manā kafijas tasē. Iespējams, kāds teikums būs tieši laikā, varbūt nesapratīsi, varbūt steigsi pie sena drauga, uz kuru biji aizvainojies, bet vairs pat neatceries, par ko, varbūt piezvanīsi mammai vai tētim, varbūt apskausi bērnus un sabučosi sievu vai vīru, varbūt uzrakstīsi man ziņu vai atnāksi uz kafiju, padalīsies pieredzē, stāstā, sajūtiņā, varbūt es piezvanīšu vai atkal uzrakstīšu, varbūt radīsies ideja kādam skaistam projektam, varbūt būs cita sajūta par dāvanām, varbūt....

Oi, nu lai priecīga gaidīšana! Un tās dāvanas - nu tak mēģinām nesajukt prātā!


Cieši,
Evita