piektdiena, 2013. gada 20. decembris

Piedzīvojums

Pateicība
Iemīlēšanās
Draudzība
Zinātkāre
Īpašnieciskums
Viltīgums
Ota
Jautājumi
Upe
Maigums
Saskaršanās

Esiet sveicināti, piedzīvojuma meklētāji! Te runāju es, un atrodos es kaut kur starp laimību un grūtsirdību, miegainumu, aizmāršību. Sēžu uz zara un domāju, eh, kā gribētos kādu piedzīvojumu. Iesēsties vilcienā, kas ved uz trakulīgo zemi, attālinoties no rēķiniem, no pienākumiem, no nemazgātajiem traukiem, no iepirkšanās drudžiem, no visgudro visgudrībām, no politiķu spēlītēm, no vienaldzības un samākslotības...
Nu ja, nav jau vajadzīgs ne vilciens, ne vēl kāds cits īpašs aparāts, lai sev radītu piedzīvojumu. Vajag tikai mazliet apsēsties un pārplānot savu laiku, saprotot, kas attālina tevi no piedzīvojuma garšas un smaržas. Bet citiem varbūt i to nevajag. Man vajag, jo pēdējā laikā es saprotu, ka esmu kārtīgā rutinētā karuselī griezusies. Un, ziniet, es tā griežos, ka man no rītiem pat izkāpt no tā karuseļa negribas. Tik čučēt. Vēl vienu minūtīti pačučēt. Tikai vienu. Jūs jau saprotat, ka viena minūtīte visbiežāk pārvēršas 30 minūtēs. Un te nu es esmu, kārtējā rīta skrējienā.
Stop, tik labs vārds. Man patīk vērot, kā skolēni izrunā šo vārdu, kad negrib atbildēt uz nepatīkamu, aizskarošu vai pārāk personisku cita biedra jautājumu. Vārds, ko mums ik pa laikam sev vajag atgādināt. Stop, es neskriešu pa veikaliem un drudžaini nemeklēšu dāvanas. Stop, es necietīšu, ka ar mani runā kā ar mēbeli vai kādu grīdas blusu. Stop, es mēģināšu novilkt vismaz divas maskas, ko esmu pēdējā pusgadā uzvilkusi. Stop, es neielaidīšos paviršās attiecībās. Stop, es nerunāšu sliktu par citiem. Stop, es katru dienu atvēlēšu mirkli sev. Stop, es veltīšu laiku sarunām ar sev nozīmīgiem cilvēkiem. Stop, es spēju atteikt un par to nejusties slikti.
Lūk, vairākas no šīm situācijām mums ir atpazīstamas, vai ne? Tik bieži kožam sev rokā vai apēdam kādu treknu karbonādi, nevis izdarām ko labu sev, jo kaut kā dzīvē esam iemācījušies, ka mīlēt sevi (rūpēties, cienīt, labi izturēties) nav īsti labais tonis, bet atdot sevi citiem un ciest, lūk, tas ir vairāk tā kā uz pareizo pusi un, iespējams, tevi tad pat varēs mīlēs.

Tāpēc vien ir tik jauki meklēt kādu jaunu izaicinājumu un piedzīvojumu, lai ieraudzītu sevi it kā atkal no jauna. Uzaicināt kādu ne tik ļoti pazīstamu cilvēku uz tēju, aiziet uz nodarbību, ko parasti neapmeklē, pieteikties palīdzēt kādam darbā, kaut tas nebūt nav tik viegli. Pēc tam ir tik laba sajūta, sajūta, ka esi piedzīvojis ko pavisam jaunu, vērtīgu un lielisku. Pie tam esi arī uzvarējis sevī kaut kādus priekšstatus par to, ko vari vai nevari, kam esi radīts un kam ne, ar kādiem cilvēkiem tev ir pa ceļam un ar kādiem ne. Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka tieši tādi nejauši satikti cilvēki mēdz parādīt kādas jaunas durvis, pie kurām ir vērts pieklauvēt.

Paldies, ka satikies, ka pasmaidīji, ka atrakstīji, ka ieskatījies. Paldies, ka uzklausīji, paklusēji, pasmējies, nodziedāji. Paldies, ka tik ilgi nesarunājies un netikies, paldies, ka atraidīji un nolamāji. Paldies, ka pamācīji, ka pieskāries, ka pamāji. Paldies, ka saprati, pārprati un devi iespēju man kaut ko jaunu par sevi uzzināt. Katram mums ir tiesības un reizēm arī nepieciešamība pateikt stop. Un tajā pat laikā nekas mūs neattur meklēt jaunu piedzīvojumu (gan iekšēju, gan ārēju), kas piešķir ikdienai jaunas emocijas, izjūtas un palīdz kompasa bultiņai griezties, meklējot īsto/kārtējo īsto virzienu.

No tīras sirds jums saku paldies.

Uz satikšanos,
Evita



Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...