Jums pienācis sūtījums.

Ir dienas, kad vajag ļoti maz, lai būtu labi. Ir dienas, kad tev tiek dots daudz, daudz un daudz, bet labi nav. 
Dīvaini, cik ļoti labi var būt, ja ļaujas piefiksēt, kas tieši sakņudina vēderu aiz prieka vai labsajūtas. Piemēram, izejot aizvējā un notverot siltāku saules staru. Jā, manā pakrūtē tad kāds it kā trompeti pūš. Cik ļoti jāmācās vispirms ļaut sev to prieku notvert. Pēc tam ļaut to sev nesabojāt.
Lai arī ikdiena parasti ir pietiekami rutinēta, tomēr tieši mēs paši varam tajā izdarīt labojumus, uzlabojumus, iekrāsot citas krāsas un nomainīt ierasto dziesmu.
Es šodien saņēmu sūtījumu no vistālākās tālienes. Ieliku to azotē, un priecīga devos mājās. Tas bija apsveikums manā dzimšanas dienā. Ja godīgi, tik sen nebiju saņēmusi dāvanu, jo visbiežāk taču paši zinām, ko mums vajag vai nevajag, ka apmulsu no prieka un pārsteiguma. Klusībā sev teicu - tas jādara biežāk! Tas ir kolosāli!  Tagad es to saku jau skaļi. Tie ir mirkļi, kas izkrāso ikdienu. Mēs arī varam izkrāsot kāda cita ikdienu, ja, protams, to vēlamies.  Tik vienkārši un tajā pašā laikā - nozīmīgi.
Es pēdējā laikā esmu domājusi tieši par vārdu "attieksme". Šis vārds, manuprāt, ir nozīmīgs visās situācijās - ar kādu darām darbu, kā sarunājamies ar cilvēkiem, kā paužam savas domas, kā dzīvojam dzīvi, kā veidojam attiecības ar apkārtējiem...

Paldies, draugs, par pārsteigumu (si si:)! Esmu saviļņota, aizkustināta un, man šķiet, kļuvusi labāka! :)
Tas man savukārt atgādina, ka es taču arī drīkstu/varu pārsteigt un sagādāt prieku! Tie ir īstie mirkļi, kurus glabāt savās atmiņās.

Evita

Paldies par bildi.

Vēsa duša jeb time out.

Pavasaris dara brīnumus! Drīzāk - silts, pavasarīgs laiks dara brīnumainas lietas - rada burvīgas sajūtas. Kad organismam ir patīkama temperatūra, ir daudz vieglāk gribēt izskatīties labi, gribēt izskustēties, gribēt mazāk gulēt, gribēt apņemties uzsākt, ko jaunu. Piemēram, iemācīties dziedāt vai katru rītu sākt ar vēsu dušas šalti un ķermeņa izkustināšanu.
Nesen ar kādu sev tuvu cilvēku runājām par došanu un ņemšanu. Cik labi jūtamies, kad kāds pasaka - paldies, tu dari labu darbiņu! Dīvaini tikai ir tas, ka, par spīti labajiem nodomiem un labajām domu apmaiņām, ķermenis tāpat vienā brīdī nogurst. Varbūt neprotu to precīzi pateikt, jo teorijām būtu, ko teikt par to, piemēram, ja jau pareizi un no sirds dod, tad visam jābūt kārtībā. Bet reizēm banāns nudien ir tikai banāns un nevis falliskais simbols tavā sapnī. Mana apzināta izvēle ir strādāt ar cilvēkiem. Katru dienu vairākiem veltu atsevišķu laiku un sarunu, skatos acīs un dzirdu, jūtu, redzu viņu. Mācos savu ķermeni turēt tā, lai es vairāk necenstos kā otrs.  Emocionāli mani sasilda reāli pozitīvi notikumi cilvēka dzīvē vai kāda smaids, kā pateicība par satikšanos. Taču pienāk brīdis, un es sajūtu, ka organisms ir noguris. Lai arī ir prieks dot, un saņem arī atpakaļ, taču vajag vēl kaut ko, vajag kādu mirkli tikai sev, lai atjaunotos. Man vajag klusumu. Bieži vien mājiniekiem lūdzu nogriezt mūziku klusāk. Ielienu kādā stūrī un stundu lasu vienu grāmatas lapu. Pievēršu uzmanību, kā es sēžu, kā es guļu, kā es elpoju. Un tad ir labi. Es ceļos un domās mīļoju visu pasauli.Reizēm ir tik svarīgi zināt, ko tev vajag. Un ne mazāk svarīgi ir zināt - kā tu noteikti negribētu. Tas palīdz iet pa to savu ceļu. Tas iezīmē robežas. Un es jau nesaku, ka nevajag pamēģināt tās arī pārkāpt. Vajag!

Prieku un laiku sev,
Evita

Bilde ar savu stāstu.

Sešgadnieks skolā.

 Pirms kāda laika man avīze Izglītība un Kultūra jautāja viedokli par skolas gaitu uzsākšanu ar sešiem gadiem (nevis, ka septiņi paliek līdz gada beigām) Šo to sarakstīju. Nolēmu, ka ielikšu arī te. Lai ir, kur kādreiz paskatīties. Uzreiz saku, ka varētu rakstīt daudz vairāk un vispusīgāk, bet šoreiz ir tik, cik ir.

Strādājot skolā, es redzu, ka vienā klasē mācās bērni pat ar divu gadu vecuma starpību. Tas nozīmē, ka kāds skolas gaitas ir uzsācis 6 gados, bet cits - 7 un 8 gados. Ja man jautā, vai bērns ir gatavs uzsākt skolas gaitas sešos gados, tad pirmais, par ko es domāju, ir vecāku ambīcijas. Nereti ir tā, ka vecāki jau no bērna dzimšanas sagaida, ka viņš agri sāks sēdēt, rāpot, celties kājās, iznāks pirmais zobs, pirmie teikumi, tad agri uzsāks skolas gaitas un laimīgi bakalauru saņems 21 gada vecumā. Ar šo es gribu teikt, ka, manuprāt, visbūtiskāk ir pajautāt sev - kāpēc es to sagaidu no sava bērna? Vai tās ir manas kā vecāka alkas un nerealizētās iespējas, vai šī iniciatīva un interese par zināšanām nāk no paša bērna. Arī savā darbā es vispirms sekoju savam klientam un viņa vajadzībām, kas nozīme, ka es neizlasu vispirms kādu pētījumu vai teoriju un to pēkšņi neieviešu skolā kā nepieciešamu, bet es sākotnēji vēroju bērnus, viņu vajadzības, aktualitātes, un tikai tad es papildus meklēju pētījumus par šo tēmu, lai palīdzētu atbildēt uz viņu jautājumiem. Tāpat arī vecākiem vispirms ir jāvēro savi bērni, jo, protams, vecākam ir liela vara pār bērnu un gala vārds jeb lēmums pieder viņam.

To, vai bērns ir gatavs skolai, nenosaka tikai tas, ka viņš jau prot lasīt un labi rēķina. Starp citu, ļoti daudz bērniem ir grūtības ar pildspalvas noturēšanu, par ko arī ir svarīgi domāt, ja viņš intelektuāli spēj apgūt vielu, tad bieži kavēklis ir tieši grūtības tikt līdzi rakstībā, dēļ vāji attīstītas sīkās motorikas. Tikpat būtisks ir bērna emocionālais briedums, kā viņš jūtas, kā veido attiecības ar apkārtējiem, cik ātri nogurst, kāds ir viņa dienas ritms, kā reaģē uz neveiksmēm, vai spēj atgriezties pēc laika pie iesāktā darba un to pabeigt, kādas ir viņa intereses kopumā. Nereti nākas novērot, ka pirmās klases skolēni vēl grib rotaļāties, viņiem ir grūti ievērot skolotāja noteikto rāmi, un viņš nesaprot, kāpēc viņu soda vai apsauc par to, ka viņš ļaujas savām impulsīvajām reakcijām. Šeit arī ir turpinājums stāstam par pašvērtējumu. Cik ļoti labi jūtas bērns, ja viņu ik pa laikam apsauc, ik pa laikam atgādina, ka viņš traucē klases darbu un neakceptē viņa iniciatīvas? Tā bērnam rodas priekšstats par sevi un savām spējām. Protams, bērni ļoti labi spēj adaptēties dažādām situācijām, viņi labi piemērojas, bet tajā pat laikā emocionāli viņi jūtas saspringti, biežāk baidās kļūdīties, viņi mazāk koncentrējas uz procesu, bet vairāk uz rezultātu. Būtībā bērns tiek lauzts un, iespējams, bērns daudz vairāk spētu sasniegt un izjust gandarījumu par mācīšanos kā procesu, justos droši par to, ko dara, ja viņam ļautu uzsākt skolu, kad viņš ir emocionāli tam gatavs. Kad viņš pats ir izrādījis interesi par skolu, uzdevis jautājumus, vai ieinteresēti turpinājis izteikties par vecāku piedāvātajām skolas tēmām.

Protams, katra bērna attīstība notiek individuāli. Ir bērni, kuri ļoti labi jūtas, uzsākot skolu sešos gados (gribētos gan domāt, ka rudenī viņam paliek 7 gadi), taču fizioloģiski arī bērna tīšā uzmanība attīstās tieši 7 gadu vecumā, kas arī ir viens no būtiskiem rādītājiem, vai bērns spēs uztvert instrukcijas un tās izpildīt, vai spēs noturēt uzmanību, izsekot līdzi vairākām darbībām - es dzirdu, ko saka skolotāja, es spēju to atrast savā grāmatā un es izpildu prasīto. Un galvenais - viņam tas nesagādās grūtības. Līdz ar to bērns saņems pozitīvu informāciju par sevi un savām prasmēm, kas ir būtiski, lai viņam būtu vairāki priekšnosacījumi tam, ka viņam būs patīkami risināt uzdevumus, viņam būs radīta interese par apmācības procesu, jo viņš taču to spēj, tātad, bērna valodā sakot - es esmu labs!

Tas, ka šobrīd psihologam lielāko laiku aizņem bērnu psiholoģiskā izpētes veikšana, patiešām tā ir. Bērniem šobrīd ir grūtības ar uzmanības noturēšanu, ar koncentrēšanos, ir sašaurināts uztveres apjoms, līdz ar to bieži sāp galva no aizturētām emocijām, ko daļēji varētu skaidrot ar pārlieku lielo bērna attīstības stimulāciju, ar augstām prasībām pret bērnu un ģimenes dzīvesveidu, uzturu.

Savā praksē esmu redzējusi, ka bērns vēl 7 gados nav bijis gatavs skolai - ne kognitīvi, ne emocionāli, taču, apritot 8 gadiem, bērnam it kā neredzami zobratiņi ieņēma īstās vietas, un viņš bija gatavs skolas gaitām, jūtoties tur kā "zivs ūdenī". Šajā gadījumā liels nopelns bija vecāku zināšanām un novērojumiem un spējai adekvāti novērtēt situāciju, nevis pakļaujoties apkārt notiekošajām diskusijām.

Kā mēs varam palīdzēt bērnam, ja viņam skola tomēr jāuzsāk 6 gados?

Manuprāt, bērnam vissvarīgākā ir sajūta, ka viņu pieņem tādu, kāds viņš ir, viņš izjūt vecāku atbalstu un pie grūtībām vecāki viņu nepamet, bet palīdz parādīt veidu, kā šīs grūtības ir iespējams atrisināt. Kā arī vecāki redz bērna intereses un uz tām atsaucas, neuzspiežot tikai savas aktivitātes.

Bērnam, dodoties uz jaunu vidi, pielāgojoties jaunām prasībām, svarīgi būtu ar to visu pamazām iepazīties. Mazinot šoku, kur viņš ir nonācis, jo nereti bērni ir apmulsuši tieši no telpu plašuma, no skolas lieluma, no bērnu skaita un skaļuma. Tajā pat laikā ir svarīgi, lai arī mamma ir droša par savu izdarīto izvēli. Lai bērnam papildus savam uztraukumam nav jāmierina mamma un jāuzņemas atbildību par viņas pieņemto lēmumu. Tātad bērns gada laikā pamazām jānoskaņo, ka viņa dzīvē būs pārmaiņas un novērojot, kā bērns tam gatavojas, kā uztver, kādi jautājumi viņam rodas par šo tēmu. Iespējams, var konsultēties arī ar psihologu, kuram ir instrumenti, kas var palīdzēt saprast, vai bērns ir gatavs skolas dzīvei. Kā arī neaizmirst runāt ar bērnudārza audzinātāju, ko viņa ir novērojusi.

Vēl noteikti būtu vērts iepazīties ar bērna attīstības vadlīnijām šajā vecumposmā, kas nozīmē, ka 5-6 gados bērnam ir noteiktas prasmes, kas ir attīstījušās un ko viņam jāprot. Tas nozīmē, ka arī skolas programma un vide ir jāpielāgo sešgadnieka spējām un vajadzībām.  

Evita Štāla, Mag.psych.

Lauku dzīve pavasara gaidās..

Labas dienas no laukiem un kupenām!

Jā, te ziemeļu pusē vēl joprojām kupenas. Bet, izejot ārā, var sajust arī viņu - pavasari. Un mēs redzējām stārķus. Zvanīju vecmammai un jautāju, vai viņas piemājas pārītis arī ir atgriezies. Jā, viss kārtībā, viņi ir atpakaļ ar savu svētību un klabošajiem knābjiem. Es ceru, ka atnesuši līdzi arī pavasari un līdz ar to taurenīgās sajūtas ķermenī. Lai lauku cilvēki var ātrāk doties zemes darbos, parušināties pa dobēm. Jāatzīst, ka tikai pēdējā laikā saprotu, cik liela nozīme ir tam zemes pleķītim, tai sajūtai, ka esi ar dabu. Un ne sevis dēļ, bet tieši savas vecmammas.
Bieži vien, braucot uz laukiem, es domāju par jauniešiem, ko tur redzu. Šobrīd jauniešu laukos ir pietiekami maz. Un tad es prātoju, kā lai viņiem parāda iespēju, kā realizēt sevi, kā nesekot alus dzērāju brandžai utt. Bet šodien, runājot ar tēti, es sapratu, ka cilvēkiem, kuri ir vēlīnajā briedumā, nemaz nav ar' tik viegli dzīvot. Es skeptiski skatījos uz tiem, kuri brauc prom, nezinot ne valodu, ne īsti to, ko darīs ārvalstīs. Šodien es sapratu viņus labāk. Tētis saka, ka darbu atrast ir tikpat kā neiespējami. Lai gan viņš visu laiku ir strādājis un šobrīd to arī dara, bet tas nozīmē darīt jebko un būt gatavam darīt ļoti melnos darbus. Nē, naudu viņš neņem no manis, jo "katram pašam jātiek ar savām grūtībām galā", kā viņš to uzsver. Tad nu es sāku domāt, ka nebūtu slikti, ja kaut kā spētu palīdzēt ne tikai jauniešiem. Un droši vien jau vispirms katram ir jāpalīdz sev, jāmeklē izeja, jāmaina ierastā domāšana un jābūt gataviem mainīties. Varbūt tikai reizēm vajag to iedrošinājumu vai piemēru no malas. Kā jau vienmēr - lejas un kalni.

Lai mierīgi un priecīgi!

Evita

prieks+prieks=dubultprieks?

 Ziniet, reizēm es domāju, vai retie ieraksti blogā nozīmē tā dabīgu nāvi. Varbūt meitene ir palaidusi putnus brīvē, kaut tajā pat laikā - nekad tos nav ieslodzījusi. Varbūt viņa ir 'izaugusi' un ir zaudējusi spēju priecāties par atšķirīgo, nepiekrist visam, ko kāds ir teicis kā vienīgo patiesību. Varbūt Tu zini atbildi? Es vēl nezinu, bet nojaušu. Varbūt paies kāds brīdis, un viņa atkal plauks, smiesies, rotāsies ar puķēm un katram domās dāvās prieku. Varbūt, to jau nemaz nevar zināt.

Kad attapos (nu ne gluži attapos, es uz turieni aizgāju un apgūlos gluži kā filmās) vannasistabā uz grīdas, nevienu brīdi nedomāju par to, kādus profesionālos darbus vēl neesmu paguvusi izdarīt. Domāju citas domas. Vispirms, ka gribu dzīvot. Patiešām. Jocīgi, ka tik lielas domas nāk prātā. Visdrīzāk šādi mirkļi cilvēkam ir kā pamatīgs spēriens pa pēcpusi, lai ne tikai teoretizētu, bet arī praktiski rīkotos. Tik daudz esmu dzirdējusi, kā cilvēki prot 'pareizi' runāt, cik daudz labu teoriju viņi zina, bet sev, nez' kāpēc, dod atlaides, izvairās un meklē attaisnojumus. Runā, cik svarīgi ir spēt piedot, taču paši staigā ar rūgtumu un aizvainojumu līdz kādā attālis līdzīgā situācijā "noraujas" un tā spļauj, ka man reizēm paliek neērti.
Cilvēki nereti ir sava ego vergi. Un daudz lietu dara, ejot tā verdzībā. Man reizēm gadās piefiksēt tik egoistiskas domas, ka pārsteigumā noelšos. Taču būtiski, manuprāt, ir spēt ieraudzīt sevi no malas un to, kāpēc guli sāpēs uz grīdas, kurā mirklī esi palaidis garām sev būtisko, saknes, pamatu.
Ievērot to, kas silda un vairot šo siltumu, daloties ar citiem. Atvainojiet, bet es negribu runāt par cilvēkiem, kuriem patīk kaktusi, patīk tas, ka viņi ir dusmīgi, patīk slikti izskatīties, jo tas atkal ļauj būt dusmīgiem utt. Viņiem ir savs stāsts un iespēja izvēlēties. Respektējot viņu izvēli, es visbiežāk izeju no telpas.

Vai zini savu siltuma stāstu? Mans stāsts, iespējams, sāktos ar skābekļa ieelpu un pateicību. Tik brīnišķīgi ir būt pateicīgam. Nedaudz zinot sevi, noteikti  kaut kas par laimību tur ar' būtu un par pasaules elpu, par negaidītām, bet neizbēgamām satikšanās reizēm...

Lai jums izdodas sadzirdēt savus lielos un mazos stāstus.



Evita