Mana dzīve grāmatās..

 Man šķiet, ja kāds [šoreiz mēnessmeitēns] uzrunā tieši mani, es nevaru izlikties nedzirdam. Es gan nesolu neko daudz. Esmu mazuliet slinķe un ne vienmēr sanāk uzrakstīt tieši to, ko vajag. 

Plāns ir šāds:

a) Īsi iepazīstini ar sevi
b) Sniedz atbildes uz pieciem uzdotiem jautājumiem
c) Nodot stafetes kociņu citam/citiem blogeriem.

Pieci jautājumi uz kuriem jāsniedz atbilde:

1. Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)
2. Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?
3. Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.
4. Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?
5. Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Te būs manas atbildes.

Labdien, es esmu Evita. Dzimusi Valmierā un augusi mazā ciemā ar nosaukumu Rencēni, kur mani šad tad sauca par Rausīti vai Bumbīti. Jā, es bieži esmu jutusi labvēlību pret sevi. Arī māsu bieži vien no mammas klēpja izstūmu. Jaunākā taču. Pēc pašas vēlēšanās devos mācīties uz Valmieru, jo katru dienu tur devos uz vieglatlētikas treniņiem. Diezgan agri kļuvu patstāvīga. Mācījos VVV teātra klasē. Man bija visbrīnišķīgākie klases biedri, laba klases audzinātāja un lielisks teātra režisors - Z.Ķesteris. Pārlecot pāri vairākiem savas dzīves gadiem un piezemējoties šodienā, varu teikt, ka mana ikdiena paiet ātri un tā ir darbīga. Reizēm manās rokās ir instrumenti, kas var prognozēt, kā kāds cilvēks uzvedīsies attiecīgajā situācijā, bet reizēm esmu cilvēka kompass ceļā pie sevis.


1) Atceros, ka mans tētis bieži lasīja grāmatas par dzīvniekiem. Šķiet, viņam bija nepiepildīts sapnis. Kad es augu, mana mamma studēja. Tāpēc bieži viņu atceros pie lielā galda kaut ko rakstām. Zinu, ka viņa arī līdz rītam ir lasījusi Vējiem līdzi un līdzīgās grāmatas. Zinu, ka mamma bērnībā grāmatas teju ēda ēdiena vietā. Neatceros, ka man kāds būtu lasījis priekšā. Noteikti, ka lasīja pasakas. Taču mana vecmāmiņa stāstīja stāstus līdz pati iemiga. Stāstīja par karu, par to, kā viņi meklēja kartupeļu mizas, lai paēstu. Par desām, ko taisīja no cilvēkiem. Nekad neesmu pajautājusi, vai viņa to izdomāja, vai nudien tā bija. Taču, esot laukos, es lasīju pasakas. No tādas senas grāmatas, pasakas, kas man ļoti patika.

2) Tā kā es skolā profila kursā mācījos literatūru, tad grāmatas es lasīju padaudz. Vismaz tā gribētos cerēt. Atceros, kā pamazām manu sirdi iekaroja Remarka Trīs draugi. Atceros, kā kāds tā laika draugs man teica, ka tā taču par dzeršanu vien ir. Taču tajā bija kaut kas tāds, kas man tajā laikā bija vajadzīgs. Iespējams, uzdrīkstēšanās būt savādākam. Mīlestība. Draudzība. Šķiet, jāpiemin būtu arī G.Repšes grāmatas, kas, manuprāt, bija pirmsākums tam, kādu profesiju esmu sev izvēlējusies, jo es tik daudz analizēju viņas grāmatu varoņus. "Ēnu apokrifs", un "Ugunszīme" būtu grāmatas, ko labprāt izlasītu arī šodien.

3) Man šķiet, tas bija laika posms, kad lasīju dažādu profesionālo literatūru - Ēriksonu, Freidu, Jungu, Ādleru utt. Tas bija laiks, kad centīgi studēju. Taču ik pa laikam es lasīju arī "vieglo" žanru. Krēsla taču neskaitās, ha. Bet tās grāmatas es arī izlasīju, kaut sākotnēji domāju, vai nu man kas tāds patiks. Patika jau patika, it sevišķi sākumā. H.Heses "Sidharta" bija grāmata, kuru ļoti iemīlēju, bet, šķiet, to es lasīju vasarā, kad tikko pabeidzu vidusskolu. Heses "Stiklu pērlīšu spēle" bija vēl viena grāmata, kas neļāva kādu nakti gulēt. Protams, arī izlasīju un patika Mūks, kurš pārdeva Ferrari. Tad, kad man pēc 20 šķita, ka mana sirds ir salauzta un neviens (un it sevišķi es pati nē) to nevar vairs glābt vai salīmēt, es lasīju D.M.Rīza Mīlas meistaru. Un arī pārējās viņa grāmatas. Kad arī jums tā šķiet, ir vērts caur tām atsijāt pelavas no miltiem.

4) Es nevaru nosaukt vienu labāko. Caur katru grāmatu, ko esmu lasījusi un lasu, esmu ieraudzījusi un saklausījusi arī sevi, vai tā būtu Rubeņa Kristīgā meditācijas grāmata, vai Višņevska Vientulības tīmeklī, vai arī Evansa Lēkt liesmās. Man katra grāmata ir iespēja aizceļot laikā un iepazīties ar jauniem cilvēkiem, tos iemīlēt, just tiem līdzi, mazliet ar viņu sajūtām padzīvot nedaudzas dienas un tad palaist vaļā.

5) Es zinu, ka mēs katrs atrodam īsto grāmata vajadzīgajā mirklī. Es novēlu jums labu satikšanos! Es nesen satikos ar grāmatu "Zilie putni", un mani tā apbūra.


Kate un Helmut, es zinu, ka jums noteikti ir, ar ko padalīties. Paldies jums jau iepriekš!


Evita

Kur sākos es un kur - mēs.

Sveiciens tiem, kuri atrodas Latvijā, Vācijā, ASV, Brazīlijā, Francijā, Krievijā, Indijā, Gruzijā, Nīderlandē un citās valstīs!

Brīvdienām piemīt maģisks efekts. Ja to ir par daudz, tad tās rada stresu, ja to atkal ir par maz, tad tās ne vienmēr var izbaudīt absolūti mierīgi. Šoreiz, šķiet, ir tieši laikā. Un tās nav tikai brīvdienas, bet gan mūsu valstij ir svētki. Daudz laimes, mana Latvija!
Es tā ļoti neatceros, kurā mirklī man tika ieaijāta piederības sajūta savai valstij. Jāatzīst, ka arī savai skolai man ir īpaša piederības izjūta, jo, šķiet, tie, kas nejauši sarunā atklāj, ka ir nākuši no Viesturiem (savējie saprot), savienojas ar neredzamām emocionālām saitēm. Uz mūžu - līdzīgais.

Gribēju nedaudz vairāk par cieņu un patriotismu. Tā kā strādāju arī skolā kā viens no atbalsta personāla cilvēkiem, tad man ir lieliska iespēja vērot jaunākos cilvēkus. Skolas koncerts bija nudien jauks, un mazie bērni (līdz sestajai, šķiet) svinīgās drēbēs, ar smaidu un prieku sirdī dziedāja dziesmas, dejoja dejas. Lielākie - stāvēja zāles aizmugurē treniņbiksēs, kedās, smīnēja, ķiķināja, izsmēja, spēlējās ar telefonu. Protams, ne visi. To visu vērojot it kā no malas, es sāku domāt par viņu ģimenēm - kas, kā, cik ļoti. Zinu, ka vairākiem no šiem puišiem un meitenēm, vecāki ir ārvalstīs. Citi ir man teikuši - lai skola tiek galā ar viņu uzvedības problēmām. Hmm, un, šķiet, ka vienīgais, ko var darīt, ir rādīt, ka var arī savādāk izturēties (arī pret viņiem, kuri gaidīt gaida ierasto reakciju - tu esi stulbs), paust savas emocijas, ka tieši ikviens un ikkatrs veido mūsu valsti. Vēl es, tā sēžot un novērojot, mēģināju atbildēt, kad un kurā mirklī šis skaistais, smaidīgais bērns, kurš ar prieku, apņēmību un piederības izjūtu dzied valsts himnu, tik ļoti viļas dzīvē, vecākos, sevī, apkārtējos un jūtas aizvainots, nenovērtēts, nemīlēts, nepietiekami labs.
Es arī domāju, ka katra konkrētais stāsts jau aizsākas dvēselei atrodot savu ķermeni, vecākus un zemi, caur ko un kur to savu stāstu piedzīvot. Iespējams, vēl daudz agrāk. Es, protams,  nezinu un nevaru zināt, kā ir patiesībā. Ikviens cilvēks, ko satiekam, mums dod iespēju aplūkot pašiem sevi. Pēdējā laikā esmu sevi aplūkojusi nu ļoti. Ne vienmēr, protams, man ir patikusi mana rīcība, atbilde, uzvedība un izjūtas, kas to visu pavada. Taču, šķiet, nu jau gandrīz protu aiziet no situācijām, kas "velk pie zemes". Ja ne uzreiz, tad pietiekami ātri, lai sevi neiznīcinātu līdz neticībai un nepārliecinātībai.
Esmu pateicīga, ka man ir uzdots pildīt tik atbildīgu darbu, taču ir situācijas, kas ilgāku laiku neliek mieru, jo šķiet tik cilvēcīgi netaisnas. Sev tad atgādinu, ka nevaru būt tik lepna un domāt, ka varēju ko mainīt, iejaukties katra ierakstītajā ceļā. Reizēm es pieļauju savā darbā kļūdas un tad ir grūti, jo tas ir kas vairāk, kā pielīmēt šķībi tapeti vai publiskā uzrunā aizmirst dzejas rindu. Tas ir kas vairāk un ne vienmēr to var labot.

Zinu, ka bieži vien svētki kalendārā nebūt nenozīmē svētkus sirdī!  Ir tik daudz dzīves situāciju un mirkļu! Tomēr es novēlu Jums pašiem būt savu sajūtu noteicējiem!

Paldies, meitenes, par lielisko kopā būšanu! Tik specifiski protam tikai mēs.

Priecīgi,
Evita

dažas dienas citā realitātē

Labdien vai labrīt no Vidzemes!

Rīgā jau noteikti būtu paspējusi izdarīt vairākas lietas un domātu par pusdienām. Taču, esot laukos, esmu sagaidījusi vecāku mājās māsas bērnus, pagatavojusi brokastis un izkurinājusi krāsnis, ali silti. Vispār jau mana mamma bija tik mīļa, ka lielāko darbu jau bija izdarījusi. man tikai atlika ogles sagaidīt īstajā karstumā un šaut krāsnis ciet. Un man gandrīz viss arī izdevās labi. Mazliet dūmi un tā. Bet vismaz tagad jūt, ka esmu kurinājusi māju.
Šobrīd bērni paši (!!!) spēlējas. Pagaidām. Un esmu patīkami pārsteigta, ka vairāki bērni arī nozīmē vieglāku ikdienu. Tāpēc, draugi mīļie, jādod virsū, jākuplina tā saime!
Vakar, atbraucot uz laukiem, man jāatzīst, es jau ilgojos pēc Rīgas. Taču šodien jau izjūtas ir savādākas. Manuprāt, ir svētīgi atslēgt to skrienošo laiku, jo šeit pulkstenis neeksistē. Man neeksistē, jo man nav nekur jābūt, man nav tikšanos un nav obligāto pienākumu. Taču lauki rudenī un ziemā, protams, ir sāvādāki, kā vasarā, kad pasapņot par kafiju uz terases un brokastīm dārzā. Man nav te modernas apkures, bet ir vislabākās krāsniņas, kas silda, ja tās baro ar malku un uguni. Tāpēc, ja gribi siltumu, tev nav jālamā Rīgas siltums, bet  gan jāsaģērbjas un jāaiztek līdz malkas šķūnītim.
Tas, kas te tomēr ir mainījies, manuprāt, ir cilvēki. Man šķiet, ka to nav. Lai arī mēs atrodamies pietiekami tuvu ciema centram, esmu redzējusi tikai vienu kaimiņu, kas aizsteidzās uz darbu. Arī paaudzes ir nomainījusās, un es atpazīstu tikai savus vienaudžus un viņu vecākus, taču jaunāko paaudzi un to, kuriem tagad ap 18, nepazīstu. Kāpēc to saku. Tāpēc, ka šobrīd te reti kāds sveicinās, reti kāds zina, kur kāds dzīvo un kāda ir dzimtas vēsture. Šķiet, katrs ir ielīdis savā mazajā šūniņā un grib vienkārši pārziemot. Runājot ar vietējiem, var tikai nojaust, kas vispār mums vairs pieder.Cilvēki pārdod savus īpašumus - mežus, zemi ap māju, vecvecāku mājas. Un man tas šķiet tik nepareizi. Bet, protams, katram sava vajadzība. Man tā šķiet tāda sevis apmānīšana. Uz mirkli vari atļauties lepni padzīvot. Bet kas tālāk?

Kaut kā ierakstījos uz skumīgas nots. Taču, man šķiet, mums mazliet vajag stiprināt savu iekšējo spēku un pārliecību. Man šķiet, vajadzētu kaut kā ierobežot to bēdu stāstu atspoguļošanu medijos. Stāstīt vairāk stāstu par to, kā mēs mācām saviem bērniem vienam otram palīdzēt - ar padomu, ar darbu,  no sirds izpalīdzot, nevis prasot -kas man par to būs? Tu būsi laimīgs. Tik vienkārši.

Lai jums izdodas painteresēties ne tikai par sevi, bet arī saviem apkārtējiem. Varbūt tieši šobrīd Tu pastarpināti vari palīdzēt. Ja ir, ko dot, to vajag dot. Taču - vai nu tas ir, vai nav! Bet vienmēr taču var mēģināt sākt, vai ne?

Blakus istabā atskanēja troksnis. Uz mirkli jau biju piemirsusi, ka man uzticēti  vēl divi bērni. Skrienu!

Evita