citas receptes.

Kā uzlabot sev omu?

Ja, protams, ir tāda nepieciešamība. Kā reiz vakar ar kolēģēm spriedām, ka psihologa profesija pazemina dzīvesprieku, ja tu pats neko nedari, lai smeltos pēc prieka rezervēm, tad ātri vien, kārtīgi strādājot, vari atrasties uz slimības gultas. Lai arī tie, kas apmeklē/neapmeklē psihologu, bieži vien domā, ka viņš jau neko nedara, tad tā gluži nav. Viņš dara diezgan daudz. vienā sesijā vien viņš jau ir pārlapojis vairākus desmitus teorētisko aspektu, plus vēl viņš ir dzirdējis to, ko stāsta pretimsēdošais un to caurlaidis caur savu emociju prizmu un vēl un vēl. visu jau nedrīkstu nemaz atklāt, jo tas nav vajadzīgi, būtisks ir rezultāts. Bieži vien šī caurlaišana pazemina dzīves tonusu, to var saukt arī par emocionālo izdegšanu. Tāpēc jo būtiski katram speciālistam ir rūpēties par savu profesionālo higiēnu (ne to, kur zobus tīra, bet tos noteikti arī vajag tīrīt).

Ja runā par izmaiņām, tad šo 8ņu gadu laikā, kopš esmu saistīta ar psiholoģiju, varu teikt, ka runāju salīdzinoši lēni un nosvērti. Skolā mani sauca par sangviniķi, bet tagad droši mani varētu ieranžēt pie melanholiķiem. Jebkura profesija tāpat kā slimība ienes personībā korekcijas un izmaiņas. Ārsti vairs nevienu nepārsteidz ar savu ironiju un sarkasmu. Psihiatrus vispār uzskata par jocīgajiem. Grāmatvedes var atpazīt pa gabalu. Un pedagogi jau atkal pavisam cits stāsts.

Man būtiski ir skatīties labas filmas. It sevišķi tādas, kuras iedvesmo, kurā ir humors un reizēm arī, kurās ir ass sižets, jo kaut kā jau tās savas dusmas ir jāsublimē. Reizēm mans vīrs par tām pēdējām mēdz jokot - o, atkal filma tavā stiliņā. Bet ziniet, patiešām pēc filmas esi kā labi paēdis, savu devu atreaģējis un vari smaidīga tīrīt māju. Jā, šis arī ir viens no veidiem, kā uzlabot omu. Izmest no skapja drēbes un sadalīt tās reizinātājos.

Nevienam par sliktu nav nācis satikšanās ar citiem cilvēkiem. Tā galvenokārt ir pieredzes apmaiņa. Es zinu, zinu, cik visi ir laimīgi un to laimi demonstrē fotogrāfijās un intervijās, apraksta savos tvītos, blogos un uz mājas sienām (Sak - Žeņa, es tevi mīlu), taču, kad sāc runāt ar citiem un saproti, ka visiem ir līdzīgi kā tev, ka viņi arī dusmojas, viņi apvainojas, viņiem sāp, viņi pārkāpj noteikumus, tad pamazām spēj akceptēt savas izjūtas un pieņemt savu dzīvi un tik daudz vairs nav jārāda, cik esmu labs. Jāatzīst, ka reti pasakas sižets realizējas dzīvē. Un patiešām nav viena labā un daudz slikto vai otrādāk.

Mežs un lauki. Es šo nedēļas nogali pavadīšu laukos. Un esmu priecīga, ka man ir lauki, kur aizbraukt un kur izjust to patieso tumsu, patieso klusumu, patieso mieru (par to mieru es gan nezinu, iespējams, enmaz tik mierīgi nebūs, jo tur arī ir kāds man tuvs cilvēks, kuram svarīgi rādīt, ka viņš ir nabadziņš). Un vēl lielāks prieks par to, ka nebūs vajadzība meklēt datoru, nebūs vajadzība meklēt veidu, kā aizpildīt vakarus. Es ticu, ka kopā ar savu meitu aizmigsim sniega kupenā.

Lai jums veicas. Patiešām nav slikti būt noteicējam pār savu dzīvi. To es saucu par iekšēju brīvības izjūtu.


Evita

Bilde iedvesmai no http://browndresswithwhitedots.tumblr.com/

personiskie stāsti

Pavisam nesen iedomājos par dažādību. nē, tas laikam nav tas īstais vārds. Es iedomājos par dažādajiem statusiem un izjūtām, par atšķirīgām dzīvēm un tās izjūtu, garšu, smaržu, pīldījumu.
Pastāstīšu tikai divus īsstāstiņus par meitenēm. Puiši, mieru, jūs tur arī esat pieminēti.

Tātad. meitene no laukiem (pilnīgi no jebkuras citas vietas) dzīvo savu ikdienišķo dzīvi, iet skolā, ar grūtībām pabeidz augstskolu un kādā ballītē satiek puisi, kuram ļoti vajag, lai viņu kāds mīl un apbrīno. To meitene var. Viņi apprecas un dzīvo teju vai laimīgi. varbūt arī patiešām laimīgi. Meitene var iepirkties labākajos veikalos, var apmeklēt skaistumsalonus un sevi sakopt, meitene ceļo, jo mīļotais ir to nopelnījis. Meitene var nestrādāt, jo īsti negribas un nevajag, jo visu var atļauties, arī higiēniskās paketes par vīra naudu. Jā, visdrīzāk viņai būs arī viens vai divi bērni. Kā jūs domājat, kā meitene jūtas?

un cits stāsts. Meitene no laukiem dzīvo savu dzīvi, ejot vietējā skolā. Pēc tam mērķtiecīgi to nomaina uz pilsētas skolu, izturot pārbaudījumu. Vēlāk viņa iestājas augstākajā skolā, par spīti vecāku lūgumam iet strādāt un pelnīt naudu, jo tās nav pietiekami. Taču meitene zina, ka izglītība ir labākais, kas ar viņu var notikt. Meitene strādā vienā no lielpilsēta sbāriem naktīs, bet pa dienu mācās. Reizēm viņai ir ļoti, ļoti grūti. Viņa arī satiek puišus, taču viņa zina, ka nekad neveidos ģimeni, kamēr nejutīsies līdzvērtīga. Iespējams, viņai jau ir bijušas nopietnas attiecības un negatīva to pieredze. Tā meitene gadu no gada veido palēnām savu karjeru un atdod sevi tai. Viņai tas patiešām izdodas, viņas sūrais darbs tiek novērtēts. viņa ieņem arvien atbildīgākus un atbildīgākus amatus. Viņa ir atļāvusies nopirkt sev auto, bet savas mājas viņai vēl nav, taču gribētos. Un viņa sapņo aizlidot uz Brazīliju/Taizemi/Portugāli/Jaunzēlandi. Viņa domā, ka noteikti to spēs. Viņa laiku pa laikam iedomājas par to, kāpēc ir viena. Kā jūs domājat, kā šī meitene jūtas?


Ziniet, tik daudz šādu stāstu. Vienam cilvēkam vajag tikai drošības izjūtu, kādam citam vajag izaicinājumus, kādam vajag sajust, ka viņš pats ir atbildīgs par savu dzīvi, kādam nepieciešams ilgtošs balsts, kādam vajag vienatnīguma mirkļus, kādam burziņu, kāds māna citus ar savu statusu un izskatu, bet kāds cits - vienkārši dzīvo nost utt.

Vai tu zini savu personisko stāstu?

Veiksmīgi,
Evita

jā, ir sācies jauns gads.

Paldies par līdzi jušanu. Es to noteikti jutu. Paldies par zvaniem un uzmundrinošām īsziņām. Esmu priecīga un laimīga, ka ap mani pulcējas tik daudz interesantu, gudru un sirsnīgu cilvēku.

Un tas sniegs, kas sāka snigt, man ejot komisijas priekšā, bija kā vēstījums, ka viss būs kārtībā. Un bija. Esmu pateicīga par tik augstu novērtējumu un labajiem vārdiem. Tagad, kā saka manas profesijas pārstāvji, atrodos nulles punktā. un šis nulles punkts, kas it kā ietver emocionālu tukšumu, ir jāizbauda. Tas ir līdzīgi kā krīze, tu nevari aizvērt durvis ciet un pateikt, ka viss ir/būs labi, ir gan jāizkliedzas, gan jākrīt panikā, gan jāsmejas, kad tam nav vietas un jāraud. Tāpat man ir vajadzīgs brīdis, lai apjaustu, cik liels darbs ir padarīts, lai spētu novērtēt savas prasmes un pie sevis to nosvinēt.

Tūliņ ķeršos klāt savam projektam ar jaunu spēku. Un es ticu, ka pavisam drīz jaunieši iešūposies jaunu vērtību meklēšanā un stiprināšanā, tiks realizētas idejas un paplašinātas zināšanas. Manuprāt, pasaule mazliet iet šķērsām ar krāniņu/krūšu mērīšanos un neiejūtību pret tuvāko, kur nu vēl pret svešo, savādo un citādo. Ja vēlies projektā iesaistīties kā brīvprātīgais ar idejām vai kā savādāk palīdzēt, sazinies ar mani, ja redzi mani uz ielas, nāc sasveicinies.

Ziniet, man ir sajūta, ka ir sācies jauns gads, ar jaunu spēku, baltu sniegu un skaistām vīzijām.

mīļi,
evita

niekojos.

Stāv papīru kaudzīte uz gultas malas. Bet pati kundzīte sēž un grauž riekstus. Atslābums. Totāls atslābums. It kā viss jau garām. It kā viss jau iespēts. It kā rītdiena nebūtu tas iemesls, kāpēc nedzīvoju šeit un tagad, par ko ik pa laikam parūcu, pamācot citus. ha, smieklīgi, bet rītdiena vēl būs. Un vēl smieklīgāk, ka tā paies kā ikkatra diena.
Tieši tāpēc es šodienu atstāju brīvu, lai domas pašas sakārtojas, burti atrod īstās vietas un prāts mazliet atpūšas. Sēžu un graužu riekstus. Fonā skan mūzika, un es saprotu, ka ir lietas, ko mums neizmainīt. Taču savu attieksmi vienmēr varam mainīt. Esmu sev apsolījusi, ka neteikšu, ka man jau nekā nav, ka neko nesaprotu un ka nu vispār jau es te pārpratuma pēc atrodos. Rītdien es visu zināšu, būšu ārēji mierīga, pārliecināta un galu galā, es zinu, ka tas man ir vajadzīgs, lai spētu turpināt iesākto, lai spētu būt kompetenta, lai var teikt, jā, viņa ir profesionāla un uz viņu var paļauties. Rītdiena man profesionāli ir nozīmīga, jo tieši tā tikšu vērtēta.
Es atceros, ka pamatskolas laikā bija meitenes (un jāatzīst, ka augstākajās skolās jau arī ir), kuras nekad neko nemācēja, stenēja un vaidēja, bet galu galā saņēma labākos novērtējumus. Arī es reizēm teicu, ka neskriešu krosā ātri, bet, kad atskanēja starta signāls, bliezu uz visātrāko. Šobrīd gan jūtos tā, ka negribu koķetēt, jo es jau to sev, ne citiem. Taču gribu pavisam godīgi pateikt, ka reizēm man sevi bija burtiski jāvelk aiz matiem, lai es izpildītu visu prasīto, reizēm atļāvos arī pavaimanāt un padusmoties uz sevi.

Un man ir sajūta, ka rītdien būšu pati sev nopelnījusi vienu varen dullu nakts izdejošanos. Kurš ar mani? Smaidu.

Turiet nu īkšķus, bet es jums - pieneņu pūkas.



Evita

pūkas no www.to-the-hippogriff.tumblr.com

Zvēri. ne tie, kas dzīvnieki.

Viens liels darbs ir pabeigts. Atliek vien stāties komisijas priekšā, ievilkt elpu un mēģināt profesionāļiem pierādīt, ka tas, ko esi darījis, ir pavisam nopietni. Tas mani sagaida pēc nedēļas. Jeb kā mana kolēģe saka - atliek piedzīvot pusstundu kauna, un diploms kabatā.

Esmu sākusi lasīt kādu grāmatu, ko droši vien katram speciālistam vajadzētu izlasīt. Tajā pat laikā es teiktu, ka ikvienam vecākam to vajadzētu izlasīt. Atklāšu psihologa darba aizkulises. Psihologam vai terapeitam, runājot ar savu klientu, ir ne tikai jādzird, jāredz un jājūt klients, bet arī jājūt sevi un savas reakcijas uz to, ko klients ir teicis. Un jāsaprot, par kuru no viņiem ir šis stāsts, kas izraisa kaut kādu reakciju - vai nu miegainību, vai domāšanu, kas notiks pēc sesijas, vai aizkaitināmību utt. Tāpēc speciālistam ir ļoti labi jāzina sevi, jāzina savas "utis", lai spētu būt objektīvs pret klientu.
Lūk, lasot iepriekš minēto grāmatu, ar mani kaut kas notiek. Es izlasu pāris lapaspušu un man nāk miegs, tik ļoti, ka jāliek grāmata malā un jāļaujas 10 minūšu miegam. Grāmata ir par varmākām, pedofiliem, izvarotājiem un citiem zvēriem, to psiholoģiju. Informācija ir tik prātam netverama, ka aizsargmehānismi strādā spēcīgi, atslēdzot mani no nomoda stāvokļa.
Šajā grāmatā psiholoģijas doktore apraksta šo slimo cilvēku psiholoģiju un domāšanu. Un vistrakākais, ka nav tādu noteiktu pazīmju, kuras pasaka - uzmanies, tev ir darīšana ar pedofilu. Pati autore arī atzīst, ka viņa savu bērnu drošībai pievērš tik lielu uzmanību, ka, no malas skatoties, to varētu nodēvēt arī par paranoju. Un es ticu, ja katru dienu tu tiecies ar cilvēkiem, kuri gadiem ilgi seksuāli izmantojuši bērnus, tad nepārprotami ikdienā ir grūti būt vienaldzīgam pret situācijām, ko nav pamanījuši citi vecāki.

Šie cilvēki psiholoģei atklāj daudz detaļu, jo viņiem nav, ko vairs zaudēt. Pārsteidzoši ir tas, ka ļoti daudz bērnu seksuāli tiek izmantoti pat vecāku klātbūtnē, jo pedofili daudz laika pavada, lai radītu par sevi uzticama cilvēka iespaidu. Viņi savus upurus meklē tajos bērnos, kuriem pieaugušie neticētu, ja viņi ko tādu arī teiktu - nepaklausīgi puikas, nepārliecināti, tādi, kuri aug bez tēviem. (Jā, statistiski biežāk seksuāli tiek izmantoti tieši puikas, bet arī mazās meitenes cieš no seksuālās vardarbības. Un jā, reizēm tas beidzas ar bērna nāvi, jo tiek nāvīgi traumēti) Reizēm pat tad, kad tiek brīnumainā kārtā atklāts nodarītais, vecāki tik ļoti ir iemīlējuši šo, piemēram, skaisto, pieklājīgo, korekto, talantīgo sporta skolotāju/nometnes vadītāju/vietējo mācītāju/ krusttēvu/ draugu, ka viņi, inerces vadīti, iet uz cietumu un mēģina saprast, kāpēc viņš tā tomēr ir darījis ar viņu bērnu. Kāds pedofils psiholoģei teica, ka gribējis vienai no tādām mātēm teikt - paklausieties, es izvaroju jūsu bērnu, jums kaut kas ar galvu nav kārtībā, ja te nākat!

Cietums pedofilus, protams, neizārstē. Cietumā viņi turpina fantazēt par bērniem, pašapmierinot sevi. vienīgi cietums viņus attur kādu laiku no fiziskas vardarbības. Taču praksē ir pierādīts, ka šie cilvēki turpina savas darbības arī pēc tam. Vēl ļaunāk, viņi pat atkal iekārtojas tādos darbos, kur viņiem viegli pieejami bērni. Viņiem tic, viņi prot labi melot. Ja kāds domā, ka viņi nodos sevi ar uztrauktu skatienu, novērsīs acu kontaktu, kad tiks runāts par viņa nodarīto, tad nē, tā nekad nebūs. Viņi ir melojuši gadiem ilgi, viņi zina, kādam cilvēkam mēdz uzticēties, viņi arī zina, kā reaģēt, ja bērns pēkšņi kādam izstāsta (bet izstāsta ļoti maz bērnu).

Viss, ko psiholoģe, ar šīs grāmatas sarakstīšanu, grib - cilvēkiem dot zināšanas. Tas, par ko man sažņaudzas sirds, lasot šo grāmatu, ka bērni tik ļoti uzticas pieaugušajiem. Viņi nedomā, ka ar to otru kaut kas nav kārtībā, viņi domā, par ko viņiem tāds sods. Ko viņi ir nodarījuši, ka tā tiek sodīti?

Mīļie, esiet vērīgi un esiet kritiski. Nestāviet malā vienaldzīgi, ja kaut kas jums šķiet aizdomīgi. Ticiet saviem bērniem.


Šodien absolūti nopietna tēma. Bet tieši tāda ir dzīve. Arī tad, ja tavs 14 gadīgais dēls/meita uzsāk attiecības ar bioloģijas skolotāju, nav norma. Tas, ka mēs izliekamies, ka nekas tāds nenotiek, nenozīmē, ka tā nenotiek.

Rosinot pārdomas,
Evita